Agzas prātojumi

Enerģijas likumi

2010-05-25T18:01:00.000+03:00

Vakarvakar prātoju... Daudzi mani draugi saka, ka man ir ļoti daudz enerģijas. Nevarēju izdomāt, kur es to enerģiju ķeru, jo ik pa laikam liekas, ka lietoju jau kaut kādas apslēptās rezerves un tūliņtūliņ enerģijas bākas bultiņa rādīs, ka tukšs un nav vairs. Bet katru reizi tā enerģija no kaut kurienes tomēr uzrodas*. Turklāt ne jau tajos brīžos, kad cenšos to nomakšķerēt ar optimismu, pozitīvismu, smaidu. Tieši otrādi - tajos gadījumos ir tāda mākslīguma sajūta, kas vairāk liek sevi žēlot nekā pašai darboties. Bet tad, pēkšņi, it kā ne no kurienes, un varu atkal sperties tālāk ar pilnu duku.

Šodien laikam izdomāju - tas varētu nākt no mazaiem izaicinājumiem. Tiem, kuri īslaicīgi, aši rīkoties, funktierēt prasoši un arī ātri dod rezultātu. Savukārt tie lielie izaicinājumi, tie ir īsti enerģijas rijēji. Kamēr vēl acu priekšā ir skaidri redzams, uz ko tiekties, vēl var piespiesties, taču, ja nobrūk un nesanāk, tad nākas biedēt sumjas, dusmas un depresiju, kas tā vien glūn aiz stūra, lai nāktu ciemos.

* nemēģiniet iestāstīt, ka no ēdiena - šeit enerģija<>spēki. Enerģija domāta vairāk kā vēlme rīkoties.

Mana sapņu neloģika

2009-09-29T03:30:00.005+03:00

Sapņošana ir viena no tām lietām, kuru dēļ man patīk gulēt. Gan īstie sapņi, gan nomoda sapņi, aizmiegot un reizēm arī atmostoties. Atmostoties gan retāk, jo tad visbiežāk pamošanās ir iztraucējusi kādu interesantu sapni un es vairs nevaru uzzināt, kas "īstenībā" notika tālāk - varu tikai iztēloties, kā man labpatīkas, bet tas jau vairs nav godīgi ;)

Nomoda sapņus var saukt arī par fantāzijām, bet man labāk patīk tas pirmais vārds, jo otrais nez kāpēc asociējas ar cita veida domām - varbūt tādēļ, ka senos laikos TV programmā kā viens no pēdējiem ierakstiem bija minēts nosaukums, kas saturēja šo vārdu :D
Nuvot, un ar tiem nomoda sapņiem ir tikpat neinteresanti kā ar īstajiem - tie gandrīz visos gadījumos nepiepildās. Reālajiem sapņiem daudzos gadījumos tas būtu visnotaļ piedodams, jo, piemēram, ir diezgan nereāli, ka es pēkšņi varēšu lidot arī īstajā dzīvē, vien paļaujoties uz specifisku savu roku vēzēšanu. Tomēr nomoda sapņi taču parasti ir par kaut ko samērā reālu - nu tādu, kam būtu pietiekmi liela varbūtība notikt arī reālajā dzīvē. Bet arī - nepiepildās - labākajā (tuvākajā) gadījumā ir izmainīta vai nu vieta, vai laiks, vai darbojošās personas. Turklāt bieži vien šīs izmaiņas ir uz kaut ko tādu, kas nomoda sapņa laikā galīgi nebija prātā.

Saliekot to visu kopā, no pieredzes šķiet, ka nomoda sapņiem iespējams piepildīties tikai un vienīgi ar izmaiņām laikā, vietā vai personās. Liekas, ka no šīm 3 izmaiņām vismazāk kopējo ainu traucējošā ir vietas izmaiņa. No tā, savukārt, var secināt, ka jo vairāk vietās nomoda sapnī tiek "izspēlēts" kāds sižets, jo mazāka tam iespēja piepildīties. Galīgi neforši. It kā tāda normāla secinājumu loģika, bet baigi gribas, lai šī loģika nebūtu patiesa, jo man patīk nomoda sapņi, un es negribu ar to pieļaušanu vien minimizēt to iespēju piepildīties...

Par aizgājušiem vilcieniem

2009-06-06T00:48:00.008+03:00

Kamēr es pavasari gaidīju, tikmēr citā dimensijā bija jau nākamais gads iestājies. Jūtos aizgulējusies, kaut arī nemaz nezināju, ka būtu bijis jāceļas. Jūtos ieraudzījusi vilcienu, kurš man vajadzīgajā virzienā aizbrauca jau sen un tagad ir parādījies pie apvāršņa braucot no turienes atpakaļ. Un jēga kāpt tajā iekšā un braukt atkal pareizajā virzienā nav nekāda, jo pats galvenais ir nokavēts. Abloms, var teikt...

Nav arī jēga prātot patiesībā - tas laiku atpakaļ nepagriezīs. Un pat ja pagrieztu, kurš to zina, vai tai virzienā būtu jēga braukt, jo no citas puses skatoties, tas, ko es esmu piedzīvojusi pa to laiku, kamēr vilciens bija ceļā, ir neatsverams daudzums no šodienas manis. Bez tās bagāžas iespējams tāpat nebūtu jēga tai virzienā doties. Es priecājos par šo bagāžu, bet vienlaikus skumstu, ka tas vilciens neatiet tikai tagad.

Nav jēgas prātot, tomēr es prātoju, jo tas papildus skumjajai sajūtai ir uz mirkli devis vienu citu sajūtu, kas man visu laiku pietrūkst. Prātojot cenšos to sajūtu notvert un aizkavēt, lai neizgaist no atmiņas un lai neiet prom, jo gribas sajust vēlreiz un vēlreiz.

Tēlojums "Ideāli", 2. daļa

2009-03-11T00:26:00.002+02:00

Kad gaismai, kas apgaismo ideālu, pievieno to moderno slēdzi, ar kuru gaišumu var regulēt pakāpeniski, tad var pat nepamanīt, pa kuru laiku gaisma pārtop tumsā un ideālu vairs diezko labi nevar redzēt. Bet izrādās, ka tāds slēdzis tai gaismai ir pievienots visu laiku. Sākumā tas tiek pagriezts, top ļoti gaišs un labi. Ideālu var aplūkot no visām pusēm, ideālā gaismā un secināt, ka ideāls patiešām ir lielisks. Pie kam tik labā apgaismojumā atklājas vēl pirmā, otrā un trešā papildus foršā īpašība. Tad uz viņu var skatīties stundām. Dienām un mēnešiem.

Taču tad vienā brīdī ideāla apjūsmošana sāk likties garlaicīga. Vispār, pat ne ideāla apjūsmošana, bet vienkārši ideāla ideālās īpašības sāk likties neinteresantas. Nu - tak tādas par kurām jau skaidri zināms, kas ir gaidāms, kā arī tādas, kurām itin nemaz nav vajadzības pielāgoties. Būtu kāda viena, nu tāda mazāk vai vairāk neparasta īpašība, pie kuras arī ir jāpierod. Tad to varētu pētīt un eksperimentēt, kā labāk pašam, kā labāk sašam.

Bet neparādās. Tai brīdī mēs padomājam, ka ar moderniem slēdžiem regulējamu gaismu dabūjam no elektrības, savukārt par elektrību ir jāmaksā. Nulabi, patiesībā neviens tik daudz nedomā, vienkārši iekšējā balss pasaka, ka nav jēgas apgaismot neinteresantas lietas. Un apaismojums tiek samazināts, samazināts vēl, līdz paliek vienkāršs, neapgaismots ideāls blakus. Un neviens par to nebēdājas. Ir labi zināms, ka tas ideāls tepat vien blakus ir - ja nu gadījumā vajag kādu, kas lieliski saprot, kādu, kas piekrīt un varbūt kādu kompānijā vai palīgos. Tas ir lieliski, pie tam var labi iztikt arī bez apgaismošanas. Savukārt gaismu var novirzīt uz pusideālu ar knifiņu/odziņu/pipariņu, kā nu kurš to sauc.

7-7 (arī mana bērnības dzīvokļa adrese)

2009-01-29T21:42:00.005+02:00

Grr. Es zināju, ka ja šitais nonāks līdz kādam no Sandis, Salvis, Zete, alt, tad eventuāli viņi ņems un man liks rakstīt. Tad gan es padomāju, ka pēc idejas jau neviens man nespiež rakstīt - var iecirsties, pacelt degunu gaisā un paziņot, lai viņi visi pameklē kādu blogotāju citur. Galu galā es šeit nemēdzu rakstīt postus no sērijas "šodien darbā priekšnieks izteica atzinību" vai "vakar biju slēpot, šodien sāp visas maliņas" vai pat - "ļoti meklēju deju partneri, nevēlies ar mani padejot?". Bet no otras puses taisnība Sandim - neesmu rakstījusi gandrīz gadu, tādēļ varbūt ir jēga kaut cik to pasākumu atdzīvināt. No trešās puses izdomāt 7 nezināmas lietas, kuras turklāt arī nav baisi garlaicīgas, nemaz nav tik viegli, jo es esmu diez gan sabiedrisks cilvēks un daudzas lietas par mani zina. Varēja viņi iztikt ar 5ām. Lai gan skaitlis 7 man patīk vairāk.
Nu bet labi.

1. Mana mīļākā bērnības rotaļlieta bija kravas mašīna. Oriģinālā laikam dzeltena ar sarkanu, bet es viņu atceros kā rozā, jo pamatīgi izbalēja saulē, kamēr braukājos smilšukastē. Kad man bija 3 gadiņi, māsai piedzima vecākais dēls. Neilgi pēc tam to mašīnu man atņēma, jo es laikam skaitījos tādām rotaļām par lielu. Man gan tas īpaši jautri toreiz nelikās. Tāpat dīvaini, ka mamma sāka braukāt pieskatīt māsas sīčus un turpināja to darīt vēl arī tad, kad viņi bija dažus gadus vecāki nekā es tai brīdī, kad šī nodarbe sākās. No otras puses, kamēr vecāku nebija mājās, ar draudzenēm varējām kausēt cukuru tējkarotēs uz plīts un taisīt cukurgailīšus. Tika pat izstrādāta tehnika, lai vieglāk dabūtu no tējkarotes to ledeni ārā, lai ātrāk atdzesētu un neapsvilinātu mēli un lai cukurs neietu pāri tējkarotes malām.

2. Skolas laikā pa vasarām dzīvoju vasarnīcā un spēlējos ar kaimiņu bērniem Jānīti un Anniņu. Protams, ar Jānīti bija interesantāk. Gājām makšķerēt (pirmais asarītis skaitījās riktīgi kruta, jo parasti ķērās grunduļi un raudiņas), kāpām kokos (šo pieredzi izmēģināju pagājušopavasar Irbenē - tur bij tāda priede, kas tā vien prasījās, lai viņā uzkāpj), spēlējām indiāņus, šāvām ar lokiem. Īpaši jautri bija šaut manas vasarnīcas sienā, jo tās siltinājums vēl tolaik nebija pārklāts ar dēlīšu kārtu. Un tas viss tēta nopluinītas 40o gadu grāmatas "Peke Votavs" dēļ. Beigās skolas bibliotēkā izlasīju visas grāmatas, kas viņiem bija par indiāņiem.

3. Esmu pabeigusi mūzikas skolas vijoles klasi. Sākumā gribēju flautu, taču man bija par 2 gadiem mazāk, nekā tādu instrumentu ļāva. Pirmo gadu, ja pareizi atceros, man nemaz vijoles nebija. Mācījos stāvēt un vēzēt lociņu. Obligātajās klavierēs 2 gadus dzīvojos uz atzīmēm 1-5 10 ballu sistēmā, līdz beidzot man uz to priekšmetu atļāva neiet. Iespējams, tik slikti gāja, jo biju slinka + vēl nemācēju skatīties vienlaikus uz taustiņiem un notīs. Joprojām nemāku - drukājot skatos uz klaviatūras nevis ekranā.

4. Mans pirmais darbs bija Abonēšanas centrā Diena - mēnesi vasarā nostrādāju par pastnieku. Celties vajadzēja 3os naktī, tad ar velosipēdu pusstunda līdz pilsētai, jo dzīvoju vasarnīcā. Pēc tam pakaļ avīzēm, tad sašķirot un tad ar velo tālāk, lai līdz 7iem jau visas būtu pastkastītēs. Ceturtdienas bija nejaukās dienas, jo tajās iznāca vairāk avīžu, līdza ar to somas lielākas un mājas jāapbraukā vairāk. Reizēm gadījās, ka ceturtdienās pēdējo avīzi iemetu 7:30.

5. Dažus gadus trenējos orientēšanās sportā. Tad sāku mācīties Rīgā un tam vairs neatlika laika, nu vismaz dienas gaišajā laikā. Pirms tam gāju arī dzintara un metāla apstrādes pulciņā. Kaut kur vajadzētu būt metāla kareklim. Dzintara veidojumus gan neatceros, kur esmu likusi, pat ja tos ļāva paturēt toreiz.

6. 7. klasē pirmajā datorstundā es biju vienīgā no visas klases, kas vēl nekad nebija tuvplānā redzējusi datoru. Attiecīgi tad, kad skolotāja lūdza pacelt rokas visiem tiem, kas ir sēdējuši pie datora, manu nepacelto roku nepamanīja. Gada beigās liekas, ka dabūju 7 un arī tas tikai tādēļ, ka palīdzēja klasesbiedri. Neesmu pārliecināta, bet iespējams, ka tas bija tieši crash_and_burn.

7. Negribēju iet mācīties uz Rīgu, bet vecāki gribēja. Padomāju - aiziešu, nolikšu eksāmenu, bet mācīties neiešu. Neizdevās ideja, nebiju pārāk ietiepīga, māsa un mamma pierunāja. Nenožēloju.
Pamatskolā, gatavojoties angļu valodas eksāmenam, liku arī eksāmenu par iekļūšanu krutajā IB klasē (viņiem mācības notika angļu valodā, tika likti visādi ārzemju eksāmeni un beigās laikam pat sertifikāts vai kaut kas tml. dabūts). Paliku pirmā aiz strīpas, bet beigās svītra pabīdījās un es varēju iet, ja vēlējos. Nevēlējos.
Tiku arī SSE skolā iekšā, bet neaizgāju (tas pats stāsts par gatavošanos angļu val. eksāmenam). Universitātē izrādījās, ka ne es vienīgā tāda - tāpat izdarījis bija arī viens mans kursabiedrs.

Sanāca tāds ieskats vēsturē. Taču šobrīdējos notikumus un interesantās lietas mani draugi jau zina. Savukārt, ja nezina - nu tad diez vai es tos šādā provokācijā stāstītu ;).

Stafeti nododu:
alt - sorre
Salvis - es nebiju pirmā :P
Ramūns - uzraksti taču beidzot kaut ko ;)
Papuass
Namtar - man vienkārši patīk, kā Tu raksti. Tad, kad to dari...
Baiba - nu pastāsti Tu arī kaut ko
Ozis, Laura - tik sen nekas labs nav dzirdēts!

Attiecības, pielāgošanās un matemātika

2008-03-22T02:52:00.006+02:00

Vienmēr domāju, ka 2 cilvēku attiecībās neiztrūkstoša sastāvdaļa ir nepieciešamība pieņemt kādu lietu otra īpašībās/rīcībā vai tml., ko ne pārāk gribas pieņemt. T.i., ka noteikti būs kas tāds, kas vairāk vai mazāk kritīs uz nerviem, taču ko gandrīz noteikti būs iespējams pieciest vai pieņemt, ja vien pārējais tai cilvēkā būs pietiekami vērts attiecību veidošanai/uzturēšanai. Tomēr tagad esmu pamanījusi kādu iespējamo izņēmumu šajā jautājumā un nevaru saprast, vai tas tiešām varētu būt izņēmums vai arī es vienkārši vēl neesmu uzzinājusi to sastāvdaļu, ko būtu jāpiecieš.

Ja skatās tā tīri matemātiski, lietas var sadalīt 2 kopās - tajās, ko var zināt neesot attiecībās ar cilvēku, un tajās, ko uzzina tad, kad attiecības jau ir. Ir diezgan liela varbūtība, ka tāda traucējošā lieta ietilpst nevis 1., bet 2. kopā, tādēļ diez vai ir prātīgi par šādu it kā izņēmumu pārāk sajūsmināties. No citas puses, esot attiecībās tak vienmēr atklājas vēl kāda 2. kopas lieta, t.i. tāda, kas nav forša, bet par kuru agrāk nezināja. Izejot no šī nematemātiskā fakta varbūt tomēr ir vērts sajūsmināties ;). Savukārt, ja ir vērts sajūsmināties, tad būtu diezgan stulbi vienīgi sajūsmināties.

Diemžēl par šo jautājumu skaidrība var rasties tikai to pārbaudot (nupat laikam es atklāju arī rekursiju... ), bet pārbaudīšana nav nekāda elementārā operācija nevienā ziņā. Un šeit pat ar orākula pateiktu "go for it" nepietiktu, ja vien viņš nepateiktu arī, kā to izdarīt.

Njā, cik gan briesmīgi sarežģīti un piņķerīgi var uzrakstīt dažas lietas ;). Lai nu kā, šobrīd es esmu optimiste , kas piedevām ir sākusi ticēt, ka pilnīga saderība starp diviem cilvēkiem ir iespējama :).

jo tālāk, jo vairāk auzās

2008-01-21T04:27:00.000+02:00

Tās ir kkādas šausmas - man, kam pēc idejas mācīties patīk, un kura ir arī samērā apzinīga, tās mācības ir apnikušas tiktāl, ka es bezmaz ar mieru kādam citam malku skaldīt nekā rakstīt savu maģistra kursadarbu. Papildus tam vēl 2 priekšmeti tiks pārbīdīti uz vēlāku laiku, jo vienkārši nav iekšā to visu izdarīt. Šķiet, ka pirmo reizi vēsturē semestra laikā lažojos un - lūk kur rezultāts. Par laimi tā ir mana pēdējā sesija uz diezgan ilgu laiku. Un vēl par laimi vairs es sev nespiedīšu dabūt nekādus sarkanos diplomus. Varjaubūt, ka šī mana iegriba spēlē pozitīvu lomu, jo bez tā diez vai mani kāds šobrīd vispār piespiestu mācīties. Ir palikuši 4 priekšmeti, kursadarbs, maģistra darbs. Pēdējā jādabū vismaz 9, iepriekšējos 5os - max divi 8, pārējās atzīmes augstāk. Tomēr tāpat šobrīd daru vairāk kādus nevajadzīgus sīkumus nekā mācos (nupat, teiksim, pārmigrēju grāmatzīmes no desktopa kompja uz portatīvo, nu un šis ieraksts blogā jau arī kursadarbu uz priekšu nevirza)...

Šobrīd mācīties vajag, vajag, vajag - dzīvot varēšu pēc tam ;) Darīšu lietas, ko gribu darīt - iešu runāties ar angļu sarunvalodas skolotāju Nensiju, iešu klausīties, ko Rūmnieks stāsta par datordzelžiem, un vēl uz baseinu, un vēl dejot :) mmm, cik labi tas viss skan :)

Bet tagad jāsaņemas un jāmežģī galva tālāk (vēl joprojām nav skaidrs, par ko īsti ir mans kursadarbs, bet līdz nodošanai 3,5 dienas)...

3 fāzes izdevības pielabināšanai

2007-10-09T02:23:00.000+03:00

Izdevības ir visapkārt cilvēkiem, bet no tām tikai maza daļa tiek realizētas. Protams, visur kur vien var, iejaucas Mērfija likumi; cilvēki pēc dabas ir bailīgi, tādēļ baidās par to, kas nu būs, ja to izdevību ķers aiz rokas un mēģinās izmantot - vieglākais vienmēr ir pavērot iespējamo izdevību un pēc tam izlemt, vai to mēģināt izmantot vai nē. Tas arī nemaz nav tik slikti, jo ir zināms ne viens vien gadījums, kad "fū, labi ka es neko nedarīju". Tik vienīgi tai vērošanas laikā būtu vēlams sagatavoties izdevības sekām (gan tām, kas būs, ja tā tiks izmantota, gan tām, kas būs, ja netiks, gan arī tām, kas radīsies, ja izmantošanas laikā kaut kas noies greizi - nekad tak nevar visu zināt) - pretējā gadījumā pēc tam, kad izdevība būs pagājusi var sanākt šāds vai tāds abloms. Visi tak zin tās nopūtas - "ak, ja es tikai būtu/nebūtu ...".

Vērošanas sākumā parasti rodas aizrautība par to, ka izdevība ir parādījusies (grūti izbēgt - rodas pat neapzināti). Bieži tai pievienojas sapņošana par to, kā varētu būt. Tas nav slikti - cilvēks ir laimīgs, smaidīgs. Bet kas notiek tad, ja izdevība izgāzusies? Abloms tāds, ka nemetas.

Tāpēc es biju ieviesusi sev izdevības pievilināšanas 2. fāzi - lai abloms, ja nu viņš ir, tad tāds piezemēts, jau iepriekš pieņemts. Tiesa, šito 2. fāzi nemaz visos gadījumos tik viegli nevar noorganizēt - īpaši, ja tā priecāšanās fāze situsi augstu vilni. Tomēr, ja papūlās (vajadzības gadījumā ņemt palīgā draugus, pat ja viņi nesaprot, kamdēļ tas man ir vajadzīgs), izdodas. Ok, jūtos nodrošinājusies pret sāpīgu apdauzīšanos. Tomēr jo pesimistiskāk iespējai pieiet, jo iespējai mazāk patīk. Viņai vispār patīk smaidīgi un laimīgi cilvēki, taču viņa kā maza kaza - bieži spītējas un tad visiem par spīti pierāda šādu vai tādu Mērfija likumu, varbūt pat daudzus uzreiz.

Šo te pēdējo faktu biju piemirsusi savā cīņā ar ablomu, bet nez kāpēc pirms neilga laiciņa tas iešāvās prātā. Divos vārdos - jātic labajam. Vai nav dzirdēts par daudziem gadījumiem, kad ticēšana devusi spēkus dažādās grūtībās. Tāda tad arī ir tā trešā fāze, lai izdevību pielabinātu - viņai jātic. Bet kaut kur dziļāk nebūtu par skādi nobāzt kādu faktu ablomu apdrošināšanai.

Lai izdodas! :)

apmetu kūleni,bet viss pa vecam

2007-05-13T23:05:00.000+03:00

Izrādās bija vēl 4. variants. Es biju izdomājusi smuku, sarkastisku tekstu, ko rakstīt šai gadījumā, bet viss sarkasms ir pazudis. Nevaru vairs neko sarkastisku pateikt - tas paliek smieklīgs, nepiederošs uz skumju fona. Cerība ir palikusi, bet šībrīža fakts ir ~ they didn't "live happily ever after" - varbūt kādreiz.. Vai varbūt vēl ir kāda iespēja? Gribas izmantot visas iespējamās..

..

2007-04-17T07:52:00.000+03:00

ir vnk perfekti :) un es nez, kas buus, ja shitais nav pasaakums tikai atvaljinaajuma garumaa. es pat to gribeetu kaut kaadaa meeraa... tikai vai tas tad nepataisiitu visu ne tikai neizturamu no kaadas puses, bet arii neatgriezenisku. Vai arii tomeer vareetu pameegjinaat, ja shaada iespeeja buutu, jo varbuut tieshi tas ir tas, ko man vajag (iespeejams, ka der gan variants ar ilgu turpinaajumu, gan variants ar pavisam iisu)

bez atbilstošiem vārdiem, bet ar atbilstošām sajūtām

2006-12-30T04:19:00.000+02:00

Saka, ka nevar pastāvēt īsta draudzība, kas nav nekas vairāk, starp vīrieti un sievieti. Var būt, ka tā ir. Iespējams, ka visās šajās draudzībās ir vēl kaut kas, kas nav īsti definējams, taču vismaz manā gadījumā tad tas ir visnotaļ patīkams, kaut arī ar nelielu balansēšanas starp "var" un "nevajag" sajūtu. Un šobrīd jūtos lieliski - varbūt tas tādēļ, ka notrauktas pāris sūnas, kas pa kādu laiku bija saradušās, varbūt tādēļ, ka laiks tāds, varbūt vienkārši atmosfēras dēļ. Negribas, lai šī sajūta pazūd, bet to tā noteikti agrāk vai vēlāk izdarīs, tādēļ ieķeksēju ķeksīti šajā pusaizmirstajā stūrītī.

par neveiksmīgiem un veiksmīgiem projektiem

2005-11-07T01:10:00.000+02:00

Kaut kā ilgi nav sanācis rakstīt... Vienreiz pat taisījos rakstīt, bet izlēmu par labu gulētiešanai. Tagad ir grūti gulēt mazāk kā 6h - vai nu nedzirdu modinātāju, vai pa miegam viņu izslēdzu, vai arī nepaspēju pārlikt zvanu par 5 minūtēm vēlāk (aizmiegu).
Bet tēmu kaut kā negribas palaist - pieņemsim, ka es šodien jau esmu izgulējusies arī priekš šīs nakts ;)

Atkal saskāros ar pasauļu celšanu un graušanu. Šoreiz kaut kā ne tik tuvu tam stāvu, tādēļ tas ir viens no iemesliem, ka mani tik ļoti "neaizķer". Otrs iemesls ir tāds, ka es jau no paša sākuma domāju, ka nu nav pareizi. Ir taču bieži tā, ka liekas - "šitas notiek pareizi - tā tam arī jābūt", kaut vai tik prastā piemērā kā filmas. Bet citreiz atkal liekas - "bāc, nu šitā nav pareizi. Vai tad nav kaut kas, kas to visu uz īstā ceļa varētu uzbīdīt?". Otrais gadījums ir daudz interesantāks kā pirmais, jo tā turpinājumam ir daudzi scenāriji.

Viens no tiem saucas - 'ja liekas, tad sasitas' - tas nozīmē, ka kļūdījusies esmu es (nu vai kāds, kas par to pareizību/nepareizību domāja). Šim scenārijam ir tāds nedaudz abloms (sasišanās), nu bet vismaz nevienai pasaulei jāgrūst nav (ja par pasaulēm runājam). Tas laikam arī ir vislabākais rezultāts. Protams, neviens no ārpuses jau nekad nevar zināt precīzi, kas notiek tai uzceltajai pasaulei iekšpusē, ja vien pats nav viens no tās celtniekiem.

Vēl viens beidzas ar to, ka kāds tomēr uzbīda uz "pareizā ceļa", pirms vēl pasaulei izvēlēts būvplacis un saskaņoti projekta izpildītāji. Šeit var būt bīdīšanas seku sliktā puse, atkarībā no tā, cik ātri un agri bīdītājam izdevies bīdīšanas pasākums. Jo agrāk un ātrāk, jo mazāk zaudējumu/ievainojumu, to skaitā arī paliekošu. Te gan var bijuši potenciālie projekta izpildītāji pēc kāda laika nodarboties ar pareģošanu no sērijas "ja būtu, tad būtu". Bet tā jau vienmēr.

Reizēm potenciālie projekta izpildītāji bez kāda bīdītāja zina, ka nav jau īsti "pareizi", bet tomēr izlemj par kopīgu pasaules celšanu. Parasti tādāļ, ka ir kaut kas vai kāds, ko/kuru potenciālā projekta izjukšana iespaidotu ļoti negatīvi. Šī gadījuma nākotnes iespējas sakrīt ar tām no nākamā šajā spriedelējumā apskatītā gadījuma.

Gadās, ka bīdīšanas pasākums beidzas neveiksmīgi, bet tomēr ar kādu rezultātu - kādam no projekta izpildītājiem iedvesta "pareizā ceļa" perspektīva. Vienīgais - viņš/viņa negrib tos ievainojumus un/vai zaudējumus, kas rastos veiksmīgas bīdīšanas rezultātā. Un sākas projekta izpilde, t.i. - pasaules celšana. Ja "pareizā ceļa" perspektīva nav pietiekami rožaina, lai to paturētu prātā, pasaules celšana turpinās, un varbūt tikai pašās beigās vajag kaut ko nožēlot. Labāk jau ka ne - gadās, ka šis variants pāriet uz variantu 'ja liekas, tad sasitas' - šajā gadījumā sasitas bīdītājs vai "viena tante teica". Un tad ir labi (protams, projekta izpildītājiem). Gadās, ka bīdītājs nav nepieciešams - pietiekami urdoša apjausma uzrodas pašam sazin no kurienes. Tad sanāk pamest pusuzceltu pasauli un pārējo laiku klusi pie sevis, vai mazliet skaļāk īgņoties, ka "viss tak varēja būt citādi, ja..". Vai arī ir izeja - pasaules sagraušana. Atkal - jo pēc ilgāka laika šis notiek, jo lielāki zaudējumi/ievainojumi. Un tad "viena tante teica" var skaļi bļaut: "bet es taču teicu!!"

Eh, ja vien tām "vienām tantēm" varētu vienmēr ticēt. Nu kaut vai būtu vismaz viena pati "viena tante teica", kas vienmēr saka taisnību un teicami pareģo. A bet nekā. Dumajam cilvēkam pašam jāsaprot, kā tad nu tur būs ar to potenciālo projektu un akli jāuzticas savām tā-brīža izjūtām. No šī arī rodas sajūta, ka pasaule ir duma. Bet ko gan tu viņai padarīsi bez tantes-orākula. Lai gan - neviens jau neteica, ka ar tanti-orākulu debesis būtu zilākas un zāle zaļāka. Gan jau atrastos cilvēki, kas prastu tanti-orākulu teicami izmantot.
Nu re - kaut kā sanāca ieiet ciklā, jo es jau tikai tādēļ par konkrēto gadījumu domāju, ka "nav pareizi", ka man viens no potenciālajiem izpildītājiem likās izmantotājs. Šķiet, ka sanāca viņam dabūt, ko vēlējās, bet ne uz pietiekami ilgu laiku. Un šitā visa dēļ tagad sliktāk ir vismaz 4 cilvēkiem. Tiesa arī tādēļ, ka otrs cilvēks attapās vēlu. Bet kā saka - labāk vēlu kā nekad.
Man tagad žēl viņus visus - arī domājamo izmantotāju. Tomēr cerams vismaz, ka bijušajam celtniecības partnerim ceļš būs rožaināks.

P.S. Ja kāds zina ja ne teicamu, bet vismaz labu tanti vai onkuli orākulu, noteikti dodiet ziņu :). Negribās tērēt spēkus un laiku neveiksmīgos pasauļu celšanas mēģinājumos (šobrīd gan viss liekas potenciāli skaisti, stabili un izturīgi..)

sapņi

2005-08-10T00:40:00.000+03:00

dīvaini viņi. Parasti jau neņemu galvā, bet vismaz divos ir izrādījusies zināma taisnība. Tāpēc laikam kaut kur citā zemapziņas vietā nekā tur, kur viņi rodas, tagad jau tiek ņemti vērā. Un pat tik ļoti, ka šorīt pamodos no viena tāda un kādu laiku nevarēju aizmigt.
Īsumā tā, ka biju kaut kādā lielā salidojumā, tad atslēdzos un, kad pamodos, atrados pie kādas ārsta mājas. Uz turieni mani bija aizvedis ļoti uztraucies neīstais vecākais brālis, kas brīdi pēc tam ne no šā ne no tā (vispār droši vien, ka no uztraukšanās) atzinās mīlestībā.
Un tagad kraut viņam, jo šitā darīt nedrīkst - savstarpējās izturēšanās definīcijā tas iekļauts jau pēc noklusēšanas. Riktīgi izsita no samiegojušies cilvēka jau tā ne pārāk stabilā emocionālā stāvokļa. Sajūta tai brīdī tāda, it kā uz pusēm rautu.
Par laimi tagad viss ir atkal ok. :)

P.S.
{vai uzrakstīts ir vairāk nekā uzrakstīts?}

pēdējo nedēļu pārskats īsumā

2005-07-08T22:30:00.000+03:00

Pēdējā laikā katru dienu jūtos nogurusi. Sākumā bija sessija, un nācās krietni pastrādāt, lai sapildītu visus mājasdarbus, uzrakstītu kursadarbu un vēl īstajā darbā naudu pelnītu. Tad bija Jāņi un pāris stundas pēc tam jau lidojums prom no Latvijas, tad lidojums prom no Parīzes, tad no Ņujorkas un tad divas reizes no Soltleiksitijas. Sekojošajās dienās bija jācenšas pārvarēt lidojuma nogurums, jāpiedalās konferencēs un viss kārtīgi jāapskata līdz melnai naktij jeb, pareizāk sakot, agram rītam. Tad vairāk kā 700km brauciens caur Arizonas tuksnesi pie stūres, un pēc tam negulēta nakts līdz lidmašīnai no Vegasas. Tad pāris stundas ilga aizkavēšanās Sinsinati un tā rezultātā mazāk miega NY. Pēc tam interesants lidojums uz otru pusi ar tikai ~4h ilgu nakti (bez gulēšanas, bet ar lielisku saulrietu un saullēktu ar pāris stundu starpību), un tai pašā dienā nokavētu lidmašīnu uz Prāgu un līdz ar to arī tālāk uz Rīgu. Bet savukārt šī rezultātā negulēta nakts Prāgas lidostā, gaidot lidmašīnu nākamajā pusdienlaikā. Tad beidzot uz Rīgu, beidzot mājās ar neparedzētu vajadzību šoferēt pa ceļam. Un nākamajā dienā uz darbu strādāt pilnu dienu 75% slodzes vietā, lai līdz atvaļinājumam paspētu atstrādāt ceļojuma dēļ nenostrādāto laiku. Un tā visu nedēļu līdz šodienai. Bet, protams, redzēts ļoti daudz, iespaidi bagāti un liels prieks par lielisko iespēju.
Briesmīgi gribas gulēt, mazliet gribas ēst, bet nogurums/slinkums kaut ko taisīt, lai gan tie tomāti un zaļumi ledusskapī tā vien grib tikt apēsti, un mans vēders arī pēc viņiem Amerikā riktīgi paspēja noilgoties.
Un tad vēl skumjas par mazu jauku melnu, dikti žiperīgu un gudru dzīvnieciņu, kurš šodien mašīnā kaut kur ielīda tā, ka nevarēju vairs atrast. Dikti ceru, ka viņai pa nakti sagribēsies dzert vai ēst un rīt no rīta varēšu atrast kādas pazīmes, kas liecinātu, ka viņa naktī ir bijusi pie būrīša.
Tagad to visu sajaucam kopā un dabūjam manu pašsajūtu.
Ko darīt? Options: a)iet gulēt b)iet ēst c)taisīt filmu,ko svētdien rādīt vecākiem d)apstaigāt parasti lasītās neta lapas, lai noskaidrotu, kas bez manis šeit paspējis notikt e)iet dušās f)savest kārtībā ceļojuma laika savstarpējo parādu/aizdevumu sarakstu g)sakārtot beidzot istabu h)izgludināt beidzot drēbes i)palasīt iesākto grāmatu j)un vēl vesela kaudze iespējami darāmu darbu..
Any ideas?

Jo vairāk draugu, jo labāk? ...

2005-05-03T00:34:00.000+03:00

Savādi, ka cilvēki tic tam, ka jo vairāk vietās, laikos utml. tu gadies, jo vairāk tev draugu. Nu cilvēku iepazīšanai šādas vietas un laiki ir ideāli, bet vai tiešām ir vairāk draugu?
Nupat sāku domāt, ka diez vai tā ir. Jo vairāk vietās es gados, jo vairāk vietās mani uzskata par savējo. Taču ne līdz galam savējo. Par jaunām vietām un cilvēkiem it kā būtu saprotams, kāpēc - ir jāpaiet laikam, līdz cilvēks kļūst par "pa īstam savējo". Bet izrādās paiet daudz mazāks laiks, lai tu vairs nebūtu "pa īstam savējais" tajās vietās, kur pat pavisam nesen (daži mēneši, piemēram) esi tāds bijis un joprojām vismaz pats esi tādās domās, kaut arī "tajā pašā vietā un laikā" vairs neesi tik bieži kā agrāk.
Iesāpējās, sadusmojos, bet pratu noslēpt - nu it ka sīkums taču, bet jūtos nez kāpēc nodota. Laikam jau tāpēc, ka tās domas atšķirīgas par "tās pašas vietas un laika" brīžiem tagad, salīdzinot ar pārējo domām. Nu bet ko darīt - kā saka angļi - "you cannot have the cake and eat it".
Un galu galā visam ir arī pozitīvās iezīmes ilgas gulēšanas no rītiem, mazāka stresa gan par notiekošo darbā, gan par nepārāk patīkamiem notikumiem (kuriem aizmirsies vai neiespējami pietiekami sagatavoties) hokeja, jūras, mācību, picu u.c. jauku lietu un galu galā šī bloga ieraksta (ko jau sen gribēju, bet nebija īsti par ko rakstīt) paskatā. Gan jau īsā laikā šī notikuma emocijas tiks pārkrāsotas ar citām un viss liksies daudz saulaināks :).

aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām...

2005-04-17T00:15:00.000+03:00

...bet pirms tam daudz skriešanu, liels stress, daudz naudas apgrozībā un neticīgs skatiens uz to visu... Lasvegasa? Mm, nekad nebiju domājusi uz turieni doties. Bet tagad spīd. Jautājums tik, vai viss noritēs pietiekami gludi, lai šogad pēc Jāņiem es sēdētu lidmašīnā uz turieni. Un jo tuvāk nāk, jo vairāk gribu :). Pēc bildēm tā izskatās kā cita pasaule. Nu ir jau arī, ņemot vērā, ka lai tiktu uz ASV priekš vīzas jāiesniedz kaudze papīru un vēl jāiet uz interviju. Pie kam par ievestu ābolu tur uzliek 50USD sodu (mazāko no visiem), jo neko tādu ievest nedrīkst. Nekādus piena produktus, nekādus augļus, kur nu vēl kādus gaļas izstrādājumus. Ir gan viens izņēmums - konservi, arī gaļas. Bet visam pārējam jābūt ražotāja fasētā iepakojumā. Nu bet es viņus arī saprotu, tos amerikāņus - viņu zeme tik liela - nav vienkārši to nosargāt no baktērijām, citiem maziem bet nejaukiem radījumiem, kā arī pūli ļaužu, kas tā vien tīko apmesties viņu zemē.
Mamma saka, lai nestāstu nevienam - viņa māņticīga. Vispār jau es arī, bet man liekas, ka tas ir stulbi. Tad nu ņemu un lielos visiem pēc kārtas ar sevi :) Lai tā māņticība iet prom. Gan jau i bez viņas tikšu :). Bet pat ja netikšu - tad ne jau nu tās dēļ...
heijā! :)

vai eksistē zāles pret vientulību?

2005-03-09T21:54:00.000+02:00

Skatījos vakar pa TV dīvainu filmu - "8 sievietes". Pati filma ne īsti aizrāva, ne īsti ne, bet kaut kas tajā visā man patika. Īpaši saistīja viena dziesma, kurai pat vienu pantiņu apmēram paspēju pierakstīt:

Lai neuzmāktos vientulība
Cits stāda puķes, cits suni tur
Es tevi gaidu, ilgojos,
Lai samelotu sev, ka neesmu viens

...tas laikam arī ir tas, no kā lielākā daļa ļaužu visvairāk baidās - lai nebūtu vientuļi. Kārpās pa dzīvīti, lai justos kaut cik, kaut cik ne-vientuļi. Citiem sanāk labāk, citiem sliktāk. Ir daži, kam ar pāris reizēm nekas dižs nav sanācis, un kas visai šai padarīšanai atmetuši ar roku - ja jau neesot lemts būt laimīgam, tad nav jēgas censties. Bet tad tomēr nevar izturēt to stāvokli, kas tādā gadījumā iestājas un cenšas sevi padarīt priecīgu mākslīgi. Nez vai tas ir tā vērts - manuprāt jau noteikti nav. Tad jau labāk es ķepurojos kā tā pele pa piena trauku ārā no problēmām, nepatikšanām un rutīnas. Zinu, ka rezultāti kaut kādi vismaz tam pasākumam būs, un daudz sliktāk jau nekļūs. Nu ja nu vienīgi spēkus jāpatērē diezgan daudz visādām tādām lietām. Bet man kā cilvēkam laimējies - ir iespējas tos spēkus atjaunot :). Lieliski taču! :)
Un jā, manuprāt ir zāles pret vientulību - kaut vai tās divas pirmās rindiņas dziesmas pantiņam. Kamēr cilvēks kaut ko dara un, īpaši, ja spēj būt noderīgs, tikmēr vientulība stāv pa gabaliņu vai iet citur pasaulē sev upuri meklēt.
Tad nu veiksmi darbojoties! :)

pirmā nedēļa nopietnā darbā..

2005-02-05T00:21:00.000+02:00

visumā ok :), lai gan noskaņojums katru dienu cits ;). Otrdien viss vēl bija priekšā, tāpēc jutos labi - piešķīra man mentoru, bija, kam visu jautāt. Sāku pildīt uzdevumus - gāja palēnām. Ceturtdien likās, ka jau iet labāk. Toties šodien reizēm uznāca miegs, kad arī pēc ilgas manuāļa pētīšanas dažas lietas neizdevās - līdz ar to arī oma sliktāka. Un vēl arī sāku apzināties, kas tas, kas man būtu jāmāk, ir kaut kas daudz apjomīgāks, kā līdz šim man likās.
Bet vispār tur ir jauki. Ne tā kā mūsu brīnišķīgajā zoodārzā NMSā, bet ir labi :) Divas dienas pasēdēju pie LCD monitora - jutos super {jau kādus gadus 3 pēc tāda ilgojos} :) Žēl, tik, ka nākamnedēļ nosēdinās mani manā īstajā darbavietā un tad būs parasts CRT. Bet gan jau ar laiku - ja labi strādāšu :).
Bail mazliet, ka sapratīšu visu daudz lēnāk un sliktāk kā gribētos - vienmēr ir gribējies būt vienai no labākajiem, tik sākums, kā jau vienmēr, ir grūts.
Dažus ieradumus nāksies mainīt, piemēram, sēdēšanu IRCā, jo darba noteikumi to neatļauj. Tāpat arī visāda staigāšanās pa internetu nav vēlama {turu vaļā tikai googles mailu}. Tagad ar draugiem sanāks vēl retāk runāties - nu ko, būs jāsāk meili rakstīt :)
Vēl esmu secinājusi, ka mani spēki nav neizmērojami - ja gribu normāli pastrādāt {tā, lai dienas beigās var uzrakstīt atskaiti bez sirdsapziņas pārmetumiem}, tad naktī nāksies vien gulēt - uzlikt sev par nepieciešamu iet gulēt pirms vieniem, lai arī kā negribētos vēl kaut ko padarīt...
nu vēl 20 minūtes ;)

duma, dumāka, visdumākā ;)... nja

2005-01-25T01:49:00.000+02:00

Jau biju sākusi domāt, ka varbūt neesmu pavisam duma. Bet šodien man atsūtīja e-pastu, kura dēļ tagad, iespējams, grūti aizmigt būs. Kāda nopietna IT kompānija piedāvā darbu - izskatās, ka par visu var vienoties. Bet man jau ir darbs, kas man patīk, vienīgi cita lieta - kādas tur ir izaugsmes iespējas savā sfērā un cik par to maksā... Lai kā negribētos atzīt, bet arī pēdējai no šīm divām lietām manā dzīvē ir pietiekami liela nozīme, lai tā dēļ mainītu pastāvošo kārtību.
Un tagad tik daudz visādas lietas galvā - iet, neiet, skatīties, mēģināt {bet es taču neko nemāku! draugi gan saka, lai neuztraucos - gan iemācīs}; bet kā tad ar tagadējo darbu - man tak tur patīk, tur ir labi, jauki, man patīk atmosfēra un es dievinu tos cilvēkus, turklāt es viņiem patiešām vajadzīga esu. No otras puses atkal - tas ir ļoti labs piedāvājums - ne kuram katram sūta uz nezināmu e-pastu tādus. Laba firma - pazīstama, viss, kas tur ir, izklausās ļoti labi {nu jaa, taa jau vienmēr, bet es ticu..}, savienojams ar mācībām, izaugsmes iespējas. Un pašai nav jāmeklē - darbs pats ieliekas rokās. Tikai jāpaņem. Un atkal - man negribas pievilt tagadējos kolēģus, nu negribas aiziet, es negribu būt tāda egoiste. {un atkal - draugi teica, ka datubāzi pašreizējajam darbam varbūt pat labāk mācēšu uztaisīt, paralēli strādājot citur. T.i. ideja par datubāzi man nav jāatmet}.
Pateiktu saviem radiniekiem, viņi noteikti būtu par aiziešanu bez vārda runas. Bet es tak neesmu tik ļauna!
Un žirafīte sēž stūrītī - maza, duma un nobijusies...

gadalaiki

2005-01-09T23:09:00.000+02:00

aizgāja rudens, atnāca pavasaris.. un zemei palika silti... Vai uz ilgu laiku?
Un ko žirafei dariit? Skriet rudenim līdzi vai skatīties pavasara puķēs un gaidīt vasaru?

Jāņi Baldonē jeb Kā es sagaidīju jauno gadu :)

2005-01-05T21:39:00.000+02:00

Kāda šodien lieliska diena! :) Pareizāk sakot, jauki notikumi bijuši - pirmkārt jau astotnieks Haosā, kur labākajā gadījumā cerēju uz 6, tad 3h pirms laika beigām perfekti strādājoša programma ASMā(Assembler) uz lieldatora pie Stroda, vēl pāris sīkāku jauku lietu un kā mirdzošs vainags visam - beidzot atklājušās, zvaigžņotās debesis ar milzi Orionu nostājušos tieši uz manas mājas :).

Bet patiesībā jau stāsts par Jāņiem, ui, t.i. Jauno gadu ;) (pilnīgi nopietni - man patiešām gribas apjautāties cilvēkiem nevis, kā viņi nosvinējuši Jaungadu, bet ko darījuši Jāņos. Varbūt arī tāpēc, ka es to sagaidīju kopā ar diviem šī vārda nēsātājiem mūsu 5 cilvēku vidū.)
Jau no iepriekšējiem ierakstiem bija paredzams īsti ekstrēma Jaungada sagaidīšana - Baldonē, meža vidū pie observatorijas bibliotēkas. Šī pasākuma iniciatoriem - man un Jānim B. pievienojās Anda, Mārtiņš un Jānis C. un mēs ar paiku un ne tikai somās ar autobusiņu devāmies Baldones virzienā. Galapunktā nokrāvām savas mantas pie mūsu apmešanās vietas un sākām strādāt - pavisam nopietni. Tie lielie un mazie zari, kas tika vilkti no visām pusēm uz iecerēto ugunskura vietu bija nepatīkami slapji un līdz ar to arī auksti. Bet gan sals, gan nobrāzumi tika ignorēti. Puiši centīgi nogāza divas egles un krēslas laikā (ap puspieciem) mūsu nometnē jau sprēgāja ņipra uguntiņa.
Nekad nebiju domājusi, ka makaroni ar kausētu sniegu varētu būt ēdami. Bet izrādījās ļoti garšīgi - tāpat kā neskaitāmās tējas krūzes, kas ar šādā pašā veidā iegūtu ūdeni tika tukšotas visu nakti. Bija mums arī sildītājs, taču "pēc aprēķiniem", siltuma zudumi tajā neapkurinātajā mājā bija 95%, tāpēc kaut arī tas, nabags, darbojās visu nakti, pie ugunskura tomēr bija siltāk. Tika ceptas desas, kā jau pie ugunskura pienākas; sildītas nosalušās un izmirkušās kājas, brīžiem kūpošām zeķēm un arī plikām kājām. Mūsu trīs drosminieki pat izdomāja pārbaudīt sasildītu, bet pliku kāju izturību skrējienā pa sniegu no ugunskura vietas līdz mājai un atpakaļ (tik tuvu tas nemaz nebija, ja tā padomā). Reizēm likās, ka patiešām ir kāda pavēsa vasaras nakts, pie tam apkārt ugunskuram bija vēl tīri zaļa zālīte. Tikai, kad reizēm pacēlām acis augstāk, atklājās - ui, sniegs! :)
{Sildām kājiņas}
Tā kā ar sagādātajiem zariem ugunskuram zimā pietiktu labi ja divām stundām, nācās domāt par nopietnākas malkas iegūšanas veidiem... No mežā nokrautas bluķīšu kaudzes divās tūrēs/ekspedīcijās tika atgādāti kādi 12, saskaldīti, izžāvēti un nokurināti. Tas pats liktenis piemeklēja pāris klēpjus malkas no vistuvāk ieraudzītās malkas grēdas.
Tieši pirms pusnakts tika noskaidrots pareizs laiks un Jaungads sagaidīts, kā jau tas pienākas - ar šampanieti un arī apelsīnu sulu (-ne jau visi mūsdienās lieto alkoholu). Arī mūsu salūts ar tostiem katrai raķetei likās īpaši jauks un skaists, kau arī nevienas pilsētas dome tur nekādus miljonus netika ieguldījusi. Gandrīz visām raķetēm labpatikās lidot pa labi - nez kāpēc tikai Jānim C. tā aizskrēja pa kreisi ;). Laikam tāds gads būs ;))
{Mūsu bariņš - bez fotogrāfa}
Pims brauciena likās, ka jānodrošinās ar kārtīm/spēlēm utml. lietām, ko darīt, jo likās, ka visu nakti sēdēt būs ļoti garlaicīgi. Patiesībā garlaicīgi nebija nevienu brīdi. :)

uzsniga sniedziņš balts...

2004-12-27T23:21:00.000+02:00

šodien nācu mājās no tramvaja, mazliet sniga sniegs. Domāju, cik tomēr labi, ka transports nav pie mājas - tas laiks ejot - patiesībā man patīk - visādas domas un sajūtas rodas. Gāju un dungoju nezkāpēc -

Uzsniga sniedziņš balts

Balts, kā vissmalkākie milti

Uzsniga sniedziņš balts

Un zemei palika silti



Vienmēr uz pasaules kāds, kuram bez tevis ir auksti

Un pat aiz pasaules vēl vajaga siltu plaukstu



Saule kad miegu guļ

Mēness kad staigā pa parku

Spuldzes kā actiņas spīd

Un pat vēl izdzēstas sargā



Pelnrušķīt, laiks ir laiks, ceļš tavs drīz vedīs uz pili

Paciet vēl grambas šīs, drīzi nāks mākoņi zili



Ja tevi nemīl neviens,

Tev taču ir ko mīlēt

Labajā nosprūst naids

Kā bulta ozola zīlē



Vienmēr uz pasaules kāds, kuram bez tevis ir auksti

Un pat aiz pasaules vēl vajaga siltu plaukstu

Tāds arī tagad noskaņojums. Jauka dziesmiņa. Kaut kā sader ar šo laiku šogad - pagāšgad arī. Tik, kamēr varu, meklēju iespējas, lai Jaungads būtu uz bišku priecīgākas nots. Nu tik labs kā pirms diviem gadiem noteikti nebūs, bet var jau pacensties sev vismaz kaut kādu svētku sajūtu izveidot. Šodien vismaz pirmā nopietni nenopietnā ideja par svinēšanu radās - jautājums tikai, vai izdosies realizēt, bet pārāk bezcerīgi neliekas. Labi, ka kaut kur ir atrodami arī citi traki un nosalt nenobijušies cilvēki ;) {sveiciens Jānim un Lienei}.
heh :), uzrakstīju un sajūta vairs nav tik skumīga :). blogs laikam tiešām ir laba lieta.

laiks->draugi->prieks.. vai vēl kas?

2004-12-18T23:42:00.000+02:00

it kā nav laika. Nu ne jau tikai man - visiem pēc kārtas. Bet izrādās - laiku var atrast - ja labi grib :). Teiksim, priekš parunāšanās. It kā jau dumi to dārgo laiku tam tērēt - tak tik daudz darbu varētu tai vietā izdarīt. Bet laikam jau vajag cilvēkam runāšanos, citādi garie ziemas vakari tādi dikti vientuļi. Un ar draugiem parunāties, viņiem palīdzēt varbūt - tas vispār ir lieliski. Nemaz nebiju iedomājusies, ka prieks par draugiem, viņu lietām mēdz būt tik milzīgs (vai varbūt biju jau paspējusi to aizmirst?)
Iepriekšējā nedēļa galīgi nelikās tik labu turpinājumu sološa - likās, ka kādu draugu būšu pazaudējusi (kaut arī labu gribēdama, bet tomēr apzināti nepatīkamus apstākļus izraisot). Taču šonedēļ izradījās, ka neesmu vis, turklāt manai rīcībai ir acīmredzami panākumi :). Kā gan lai nepriecājas?! Kad par to domāju - vislaik smaidīt gribas :)).

Vienīgi mazā žirafe nekur nav pazudusi - tāpat sēž sarāvusies zem no kāda ezīša aizlienēta kažociņa. Ja kāds neuzmanīgi pieskaras - saritinās kamoliņā un dur. Tikai daži zina, kā tikt pie vēderiņa, kur adatu nav - kā tikt tuvāk. Daži nezina, ka aiz adatiņām kas (cits) slēpjas. Citi nesaprot, ka tās vēl joprojām ir adatiņas, kas dur. Bet ļaudīs ejot, nomaskējam adatiņas par dekorācijām, izliekamies, ka neko nezinām un cenšamies darīt visu pēc kārtas, lai tik nebūtu laika sākt domāt un pec tam skumt - piemēram, biedroties ar iepriekš īsti nepamanītiem draugiem. Lai gan laikam kaut pa jokam izteiktās idejās pavadīt vecgadu, risinot automātu teorijas uzdevumus (lai arī ar šampanieti), šķiet, iestigt nevaidzētu ;). Jāmeklē citi varianti.. Ir kāds labs piedāvājums?
{Uzklausīti noteikti tiks visi :) }

žirafes un kādas tās ir

2004-12-02T11:21:00.000+02:00

Pirmkārt jau viņas iedalās skumjās un stulbās, bet stulbās savukārt iedalās tajās ar lēno aizdedzi un tajās, kas tikpat stulbas, cik pasaule (jautājums - cik tad tā pasaule stulba ir). varbūt ir vēl kāda vēl neatklāta daļa, bet ja arī ir, tā pašlaik nav svarīga. Protams, šeit pieminētās daļas cilvēkā var pastāvēt vienlaicīgi, nu vismaz es esmu šī gadījuma lielisks piemērs pašreiz. Vienīgi - izskatās, ka pēdējā īpašība ir lipīga.
Ko nozīmē - tikpat stulbas kā pasaule? Galvenokārt to, ko var izteikt ar teicienu "Tāda ir dzīve", jeb - tu, cilvēks, centies, domā un veido savu pasauli mirdzošu, laimīgu, tādu, kurā tu justos vislabāk. Visticamāk tu to dari ar kādu kopā. Un tev liekas, ka tev arī diezgan labi veicas. Bet tad kāds ļaunais ņem un viņu izposta. Šis ļaunais var būt arī tas otrs, ar ko jūs viņu būvējāt - viņam piepeši ņēma un apnika. Vai arī viņš izdomāja, ka pamēģinās būvēt pasauli ar kādu citu - a moš sanāk skaistāk. Tu, loģiski, paliec ar garu degunu. Un tā notiek visapkārt, ne tikai ar mani. Un šeit parādās tas, ka pati pasaule tāda ir - stulba. Tāpēc, ka, lai savējo būvētu ar kādu kopā, jābūt savstarpējai uzticībai. Tad to uzticību ņem un piemāna. Tu pasēro un pēc kāda laika varbūt jūties pietiekami atguvies, lai būvētu savu laimīgo pasauli ar kādu citu - bet tak nav nekādas garantijas, ka atkal viss netiks izpostīts. Un tā rodas kā pasaule stulbās žirafes, jo viņas uzticās. Bet citādi jau nevar...
Laikam salīdzinot ar to, ko uzzināju vakar, mana pasaule vēl nebija diezko uzcelta - vai arī varbūt - par laimi - esmu cēlusi viņu salīdzinoši piesardzīgi? Un patiesībā, ja paskatās apkārt - tik daudz sapostītu pasauļu... Nē, es jau nesaku, ka pareizāk ir nesapostīt, jo tiešām - ir pilnīgi normāli ticēt, ka pēc tam izdosies uzcelt vēl mirdzošāku un laimīgāku, tikai risks jāapzinās.
Žēl, ka jau sākumā nevar zināt - izdosies vai neizdosies tā pasaule... Bet varbūt tas tāpēc, lai mēs kļūtu gudrāki? Nez..

stāsta nodaļas beigas

2004-11-26T01:26:00.000+02:00

Šodien atradu jauku istabiņu dzīvošanai. Atrodas gan ellē ratā Juglā, 10min gājienā no 6.tramvaja galapunkta. Bet jūtu, ka jutīšos tur labi.
Tika paziņots dažiem mūsu vecāku pārstāvjiem par izvākšanos - reakcijas dažādas, viena īpaši negaidītā veidā izpaudās - tik negaidītā, ka pēc tam ilgi auksta savāda sajūta palika.

Par mani - arvien no jauna liekas, ka lielāko esu jau pārdzīvojusi un arvien no jauna ieraugu sevi raudam. Tāpat arī ar ēšanu ir riktīgi dīvaini - ja pagājušajā reizē neko ieēst nevarēju, tad tagad gribas ēst ik pa 2 stundām no iepriekšējās ēdienreizes. Briesmīgi... Kolēģes saka - tas uz nervu pamata. Smējos - šausmīgi neekonomiski ir šitā ar tādiem nerviem dzīvot ;). Ramūnam teicu, ka prieks vismaz, ka nav nervu sabrukums, uz ko man atbildēja, ka varbūt tieši ir un šitādā veidā izpaužas. Visādi jau var gadīties. Labi, ka vismaz prāts spēj mani noturēt uz zemes - sajūtas bez prāta jau sen būtu visas pārējās lietas (uni, nms) nobīdījušas malā, un ar kāju paspērušas...
Pa dienu to "spēju tikt galā un aizmirst" masku izdodas diezgan labi noturēt (nu izņemot, ja manus nocietinājumus pēkšņi sāk bombardēt no pavisam citas puses - tad iebrūk abas). Bet kāpēc vakarā mūri pavajinās? Pie tam - ta ir bijis vienmēr - kā vakars, ta kļūstu daudz emocionālāka. Vai tas tiešām ir no tumsas? Varbūt - tumsā vieglāk atbrīvoties - laikam jau tas mēdz notikt automatiski, tā atbrīvošanās.
Vēl pašlaik nežēlīga ideja - moš sarīkot totalizatoru, cik ilgā laikā es atsvabināšos no tās mazās, skumjas žirafes sajūtas? ;). Eh...

uzticība un meli

2004-11-18T23:40:00.000+02:00

baigā tēma... bet patiesībā dziļi nopietna. Jo bez uzticības nekur - mēs taču katru brīdi uzticamies kādam.
Viena lieta šajā sakarā ir par uzticību pāra starpā starp abiem. It kā varētu visu kontrolēt, ko otrs dara-lai nesanāk nejauši izdarīt ko nepārdomātu. Bet tas ir stulbi, jo otrs tak nav mūsu īpašums. Tāds pat cilvēks kā mēs paši vien ir. Un viņam ir vajadzīga sava brīvība. Tādēļ mums viņam ir jāuzticas. Uzticību nav viegli iegūt, to arī nav viegli pazaudēt - tā, ne no kā. Bet ir iemesli, kad viņa pazūd diezgan vienkārši. Es laikam uzticējos pilnīgi - kad man divreiz meloja un es to sajutu, iekšēji slānīju sevi, ka tik grūti noticēt uzticamam cilvēkam. Jo tak liekas, liekas, ka melo. Bet pateikt nojautai "klusu!", pareizāk, iestāstīt viņai, ka patiesība ir cita - smagi. Bet laikam man izdevās. Vai tas bija labi?
Otra lieta - uzticība draugu starpā... Kas notiek, ja draugs melo? Viss. Diez vai būs iespējams iepriekšējo uzticību atjaunot. Draudzība vairs nav tāda kā agrāk. Ir briesmīgi, ja sāpina draugs, taču to laikam ir vieglāk pieņemt kā melus. Īsti draugi ir brīnišķīga lieta (diez kā šodien un vakar justos bez viņu atbalsta) - tie jāglabā kā dārgumi.
Bet kas attiecas uz meliem - viņiem īsas kājas, un cilvēks, kas apmānīts, jūtas daudzreiz sliktāk kā justos, zinot nejauku patiesību. Meli šausmīgi grauj uzticību...

Kaut kā samocīti sanāca, bet nezinu, kā vienkāršāk - vienu brīdi jau gribējās šo visu izdzēst, bet pa starpām tur laikam uzrakstīts pārāk daudz no tā, ko patiešām gribējās pateikt. Negribas rakstīt par jaunu.

skumīgi...

2004-11-17T00:09:00.000+02:00

...Tēloju tagad lielo skeptiķi - pasmejos par visu, mēģinu iestāstīt sev, ka varētu izturēties tā, it kā būtu liels pofig uz visu. Bet īstenībā, zem tās ārējās kārtas, zem bruņām - viena maza, duma un skumja žirafe sēž. Viņai bieži sagribās raudāt - īpaši, ja saspringta situācija (kontroldarbs?). Bieži jūtas viena un visu aizmirsta. Reizēm viņa apķer ceļus un pati sevi pašūpina, lai nebūtu jāsēž mierā. Un vispār dominējošā sajūta ir skumjas un vilšanās.
Tad vēl viņai ir lielas aizdomas, ka steigšus jāatradina sevi no samīļojieniem, kas likās tik patīkami un patiesībā diezgan svarīgi, lai justos labi. Bet kur tad viņai tos tagad ķert - labi vēl, ka atradināšanās var notikt lēnām.

Cenšos sameklēt istabiņu Rīgā, jo pie vecākiem iet atpakaļ negribas - diez vai jutīšos tur labi pēc šitā. Man gan Rīga ne pārāk, bet neko darīt - dzīve kājām gaisā sagriezusies, jāmēģina dabūt atkal kaut cik stabilā veidā. Labi, ka vismaz darbs, kur pavadu dienas lielāko daļu ir pietiekami omulīgs un pilns ar tikpat dumi smieklīgām radībām kā mana žirafe. Vismaz neļauj pārāk ļauties skumjām - zinkā, sabiedrībā vieglāk izdzīvot kā vienatnē. Tāpēc pa dienu vēl var atkauties.
Bet vakaros gan ir kā ir...

eh......

2004-11-13T23:41:00.000+02:00

Trīcu tagad no daudzkā laikam - īpaši laikam no austuma, kas parādās raudot. Riebjas, bet nekā nevaru padarīt. Liekas, ka labāk nebūs, lai gan man cenšas apgalvot ko citu.
Ai, kāpēc viss ir aizgājis tik tālu?? Viņš bija pārliecināts, ka vēlreiz tā nebūs - ar vienu reizi pietiek. Bet laikam jau mēs visi vēl dumi esam. Es gan biju skeptiski noskaņota. Bet mani pārliecināja ar pāris reizēm.
Un čiks vien sanāca. Gribējās vienmēr, patiesībā likās arī, ka vienmēr, bet sanāca vēl mazāk.
Skauž tagad. Pat nezinu kas - laikam viss pēc kārtas - ka citiem labi, ka viņam būs. Un iestājas egoisms - a man, a man? Reizēm liekas, ka esmu nolemta tādam liktenim. Bet atkal, jau iepriekš minētais - gan jau tā nebūs.
Citi man teica, ka pasaule pilna ar foršiem cilvēkiem. Bet man ir pret-domas - vai pietiekami foršiem, lai es justos vismaz tikpat labi, kaa pavisam nesen? Jā, jā, visu nevar gribēt. Bet ja vienreiz ir bijis, tad liekas, ka var gan.
Dusmojos uz visu un reizē neko. Viņa jau arī nevar būt tik slikta, lai es viņu ienīstu tagad. Viņas vietā tāpat kaut kad būtu cita. Bet viņu sist gribās un reizē negribās. Gribās, jo viņš vistuvāk un vismaz saistīts ar to visu. Bet pārāk mīļš cilvēks, lai pāri darītu.
Ai nezinu.
Riebjas arī, ka ir cilvēki apkārt, kam viss tagad būs jāskaidro. It īpaši jau vecāki - viņi par mani tā uztraucas, ka man bij vienmēr prieks pateikt - jā, mums viss ir baigi labi. A tagad ko? Atkal. Un arī tuvajiem un tālajiem draugiem - atkal. Neesmu taads cilvēks, kas lēkā. Neesmu pieradusi, tāpēc tā sajūta nepatīk.
Bet vismaz būsim labākie draugi - tāpat kā pašā pašā sākumā. Varbūt, ka tas plecs (vēders), kuru šovakar slapināju ir nozīmīgāks. Viņš tā domā. Es vēl neko nezinu. Bet laikam būs pašai labāk, ja ticēšu.

blogs un kāpēc tas

2004-11-11T23:52:00.000+02:00

a kur citur likt savas domas?
vai kādam noderēs - diez vai.
Tik pašai priekš sevis. uzrakstītas domas ir reālākas nekā tās, kas mirkli aizkavējas galvā un tad aizlido... lai atgrieztos kādā citā formā. Un tad - kā tur bij, ko es tur iepriekš domāju?
ai nav svarīgi.
hm, kur es šos vārdus esu dzirdējusi? citu cilvēku pasaules glābjot - kad viņi pasūta piecas mājas tālāk.
ai nav svarīgi. nja.. Nav garastāvokļa - un kur gan lai šis rastos?
vakar uzzināju, ka pasaule ir stulba. Pirms tam laikam ar rozā {nē, rozā arī ir stulba krāsa} brillēm skatījos. vakar pirmoreiz likās, ka gribētu izlekt pa balkonu. nē, netaisos, dzērusi nebiju un labi ka tā. Pārāk prātīgs cilvēks.

Kas vēl? dvīnis. apnika raxtīt.. bet gan jau atgriezīšos.