eh......

Trīcu tagad no daudzkā laikam - īpaši laikam no austuma, kas parādās raudot. Riebjas, bet nekā nevaru padarīt. Liekas, ka labāk nebūs, lai gan man cenšas apgalvot ko citu.
Ai, kāpēc viss ir aizgājis tik tālu?? Viņš bija pārliecināts, ka vēlreiz tā nebūs - ar vienu reizi pietiek. Bet laikam jau mēs visi vēl dumi esam. Es gan biju skeptiski noskaņota. Bet mani pārliecināja ar pāris reizēm.
Un čiks vien sanāca. Gribējās vienmēr, patiesībā likās arī, ka vienmēr, bet sanāca vēl mazāk.
Skauž tagad. Pat nezinu kas - laikam viss pēc kārtas - ka citiem labi, ka viņam būs. Un iestājas egoisms - a man, a man? Reizēm liekas, ka esmu nolemta tādam liktenim. Bet atkal, jau iepriekš minētais - gan jau tā nebūs.
Citi man teica, ka pasaule pilna ar foršiem cilvēkiem. Bet man ir pret-domas - vai pietiekami foršiem, lai es justos vismaz tikpat labi, kaa pavisam nesen? Jā, jā, visu nevar gribēt. Bet ja vienreiz ir bijis, tad liekas, ka var gan.
Dusmojos uz visu un reizē neko. Viņa jau arī nevar būt tik slikta, lai es viņu ienīstu tagad. Viņas vietā tāpat kaut kad būtu cita. Bet viņu sist gribās un reizē negribās. Gribās, jo viņš vistuvāk un vismaz saistīts ar to visu. Bet pārāk mīļš cilvēks, lai pāri darītu.
Ai nezinu.
Riebjas arī, ka ir cilvēki apkārt, kam viss tagad būs jāskaidro. It īpaši jau vecāki - viņi par mani tā uztraucas, ka man bij vienmēr prieks pateikt - jā, mums viss ir baigi labi. A tagad ko? Atkal. Un arī tuvajiem un tālajiem draugiem - atkal. Neesmu taads cilvēks, kas lēkā. Neesmu pieradusi, tāpēc tā sajūta nepatīk.
Bet vismaz būsim labākie draugi - tāpat kā pašā pašā sākumā. Varbūt, ka tas plecs (vēders), kuru šovakar slapināju ir nozīmīgāks. Viņš tā domā. Es vēl neko nezinu. Bet laikam būs pašai labāk, ja ticēšu.