skumīgi...

...Tēloju tagad lielo skeptiķi - pasmejos par visu, mēģinu iestāstīt sev, ka varētu izturēties tā, it kā būtu liels pofig uz visu. Bet īstenībā, zem tās ārējās kārtas, zem bruņām - viena maza, duma un skumja žirafe sēž. Viņai bieži sagribās raudāt - īpaši, ja saspringta situācija (kontroldarbs?). Bieži jūtas viena un visu aizmirsta. Reizēm viņa apķer ceļus un pati sevi pašūpina, lai nebūtu jāsēž mierā. Un vispār dominējošā sajūta ir skumjas un vilšanās.
Tad vēl viņai ir lielas aizdomas, ka steigšus jāatradina sevi no samīļojieniem, kas likās tik patīkami un patiesībā diezgan svarīgi, lai justos labi. Bet kur tad viņai tos tagad ķert - labi vēl, ka atradināšanās var notikt lēnām.

Cenšos sameklēt istabiņu Rīgā, jo pie vecākiem iet atpakaļ negribas - diez vai jutīšos tur labi pēc šitā. Man gan Rīga ne pārāk, bet neko darīt - dzīve kājām gaisā sagriezusies, jāmēģina dabūt atkal kaut cik stabilā veidā. Labi, ka vismaz darbs, kur pavadu dienas lielāko daļu ir pietiekami omulīgs un pilns ar tikpat dumi smieklīgām radībām kā mana žirafe. Vismaz neļauj pārāk ļauties skumjām - zinkā, sabiedrībā vieglāk izdzīvot kā vienatnē. Tāpēc pa dienu vēl var atkauties.
Bet vakaros gan ir kā ir...