uzticība un meli

baigā tēma... bet patiesībā dziļi nopietna. Jo bez uzticības nekur - mēs taču katru brīdi uzticamies kādam.
Viena lieta šajā sakarā ir par uzticību pāra starpā starp abiem. It kā varētu visu kontrolēt, ko otrs dara-lai nesanāk nejauši izdarīt ko nepārdomātu. Bet tas ir stulbi, jo otrs tak nav mūsu īpašums. Tāds pat cilvēks kā mēs paši vien ir. Un viņam ir vajadzīga sava brīvība. Tādēļ mums viņam ir jāuzticas. Uzticību nav viegli iegūt, to arī nav viegli pazaudēt - tā, ne no kā. Bet ir iemesli, kad viņa pazūd diezgan vienkārši. Es laikam uzticējos pilnīgi - kad man divreiz meloja un es to sajutu, iekšēji slānīju sevi, ka tik grūti noticēt uzticamam cilvēkam. Jo tak liekas, liekas, ka melo. Bet pateikt nojautai "klusu!", pareizāk, iestāstīt viņai, ka patiesība ir cita - smagi. Bet laikam man izdevās. Vai tas bija labi?
Otra lieta - uzticība draugu starpā... Kas notiek, ja draugs melo? Viss. Diez vai būs iespējams iepriekšējo uzticību atjaunot. Draudzība vairs nav tāda kā agrāk. Ir briesmīgi, ja sāpina draugs, taču to laikam ir vieglāk pieņemt kā melus. Īsti draugi ir brīnišķīga lieta (diez kā šodien un vakar justos bez viņu atbalsta) - tie jāglabā kā dārgumi.
Bet kas attiecas uz meliem - viņiem īsas kājas, un cilvēks, kas apmānīts, jūtas daudzreiz sliktāk kā justos, zinot nejauku patiesību. Meli šausmīgi grauj uzticību...

Kaut kā samocīti sanāca, bet nezinu, kā vienkāršāk - vienu brīdi jau gribējās šo visu izdzēst, bet pa starpām tur laikam uzrakstīts pārāk daudz no tā, ko patiešām gribējās pateikt. Negribas rakstīt par jaunu.