Agzas prātojumi

7-7 (arī mana bērnības dzīvokļa adrese)

ceturtdiena, janvāris 29, 2009

Grr. Es zināju, ka ja šitais nonāks līdz kādam no Sandis, Salvis, Zete, alt, tad eventuāli viņi ņems un man liks rakstīt. Tad gan es padomāju, ka pēc idejas jau neviens man nespiež rakstīt - var iecirsties, pacelt degunu gaisā un paziņot, lai viņi visi pameklē kādu blogotāju citur. Galu galā es šeit nemēdzu rakstīt postus no sērijas "šodien darbā priekšnieks izteica atzinību" vai "vakar biju slēpot, šodien sāp visas maliņas" vai pat - "ļoti meklēju deju partneri, nevēlies ar mani padejot?". Bet no otras puses taisnība Sandim - neesmu rakstījusi gandrīz gadu, tādēļ varbūt ir jēga kaut cik to pasākumu atdzīvināt. No trešās puses izdomāt 7 nezināmas lietas, kuras turklāt arī nav baisi garlaicīgas, nemaz nav tik viegli, jo es esmu diez gan sabiedrisks cilvēks un daudzas lietas par mani zina. Varēja viņi iztikt ar 5ām. Lai gan skaitlis 7 man patīk vairāk.
Nu bet labi.

1. Mana mīļākā bērnības rotaļlieta bija kravas mašīna. Oriģinālā laikam dzeltena ar sarkanu, bet es viņu atceros kā rozā, jo pamatīgi izbalēja saulē, kamēr braukājos smilšukastē. Kad man bija 3 gadiņi, māsai piedzima vecākais dēls. Neilgi pēc tam to mašīnu man atņēma, jo es laikam skaitījos tādām rotaļām par lielu. Man gan tas īpaši jautri toreiz nelikās. Tāpat dīvaini, ka mamma sāka braukāt pieskatīt māsas sīčus un turpināja to darīt vēl arī tad, kad viņi bija dažus gadus vecāki nekā es tai brīdī, kad šī nodarbe sākās. No otras puses, kamēr vecāku nebija mājās, ar draudzenēm varējām kausēt cukuru tējkarotēs uz plīts un taisīt cukurgailīšus. Tika pat izstrādāta tehnika, lai vieglāk dabūtu no tējkarotes to ledeni ārā, lai ātrāk atdzesētu un neapsvilinātu mēli un lai cukurs neietu pāri tējkarotes malām.

2. Skolas laikā pa vasarām dzīvoju vasarnīcā un spēlējos ar kaimiņu bērniem Jānīti un Anniņu. Protams, ar Jānīti bija interesantāk. Gājām makšķerēt (pirmais asarītis skaitījās riktīgi kruta, jo parasti ķērās grunduļi un raudiņas), kāpām kokos (šo pieredzi izmēģināju pagājušopavasar Irbenē - tur bij tāda priede, kas tā vien prasījās, lai viņā uzkāpj), spēlējām indiāņus, šāvām ar lokiem. Īpaši jautri bija šaut manas vasarnīcas sienā, jo tās siltinājums vēl tolaik nebija pārklāts ar dēlīšu kārtu. Un tas viss tēta nopluinītas 40o gadu grāmatas "Peke Votavs" dēļ. Beigās skolas bibliotēkā izlasīju visas grāmatas, kas viņiem bija par indiāņiem.

3. Esmu pabeigusi mūzikas skolas vijoles klasi. Sākumā gribēju flautu, taču man bija par 2 gadiem mazāk, nekā tādu instrumentu ļāva. Pirmo gadu, ja pareizi atceros, man nemaz vijoles nebija. Mācījos stāvēt un vēzēt lociņu. Obligātajās klavierēs 2 gadus dzīvojos uz atzīmēm 1-5 10 ballu sistēmā, līdz beidzot man uz to priekšmetu atļāva neiet. Iespējams, tik slikti gāja, jo biju slinka + vēl nemācēju skatīties vienlaikus uz taustiņiem un notīs. Joprojām nemāku - drukājot skatos uz klaviatūras nevis ekranā.

4. Mans pirmais darbs bija Abonēšanas centrā Diena - mēnesi vasarā nostrādāju par pastnieku. Celties vajadzēja 3os naktī, tad ar velosipēdu pusstunda līdz pilsētai, jo dzīvoju vasarnīcā. Pēc tam pakaļ avīzēm, tad sašķirot un tad ar velo tālāk, lai līdz 7iem jau visas būtu pastkastītēs. Ceturtdienas bija nejaukās dienas, jo tajās iznāca vairāk avīžu, līdza ar to somas lielākas un mājas jāapbraukā vairāk. Reizēm gadījās, ka ceturtdienās pēdējo avīzi iemetu 7:30.

5. Dažus gadus trenējos orientēšanās sportā. Tad sāku mācīties Rīgā un tam vairs neatlika laika, nu vismaz dienas gaišajā laikā. Pirms tam gāju arī dzintara un metāla apstrādes pulciņā. Kaut kur vajadzētu būt metāla kareklim. Dzintara veidojumus gan neatceros, kur esmu likusi, pat ja tos ļāva paturēt toreiz.

6. 7. klasē pirmajā datorstundā es biju vienīgā no visas klases, kas vēl nekad nebija tuvplānā redzējusi datoru. Attiecīgi tad, kad skolotāja lūdza pacelt rokas visiem tiem, kas ir sēdējuši pie datora, manu nepacelto roku nepamanīja. Gada beigās liekas, ka dabūju 7 un arī tas tikai tādēļ, ka palīdzēja klasesbiedri. Neesmu pārliecināta, bet iespējams, ka tas bija tieši crash_and_burn.

7. Negribēju iet mācīties uz Rīgu, bet vecāki gribēja. Padomāju - aiziešu, nolikšu eksāmenu, bet mācīties neiešu. Neizdevās ideja, nebiju pārāk ietiepīga, māsa un mamma pierunāja. Nenožēloju.
Pamatskolā, gatavojoties angļu valodas eksāmenam, liku arī eksāmenu par iekļūšanu krutajā IB klasē (viņiem mācības notika angļu valodā, tika likti visādi ārzemju eksāmeni un beigās laikam pat sertifikāts vai kaut kas tml. dabūts). Paliku pirmā aiz strīpas, bet beigās svītra pabīdījās un es varēju iet, ja vēlējos. Nevēlējos.
Tiku arī SSE skolā iekšā, bet neaizgāju (tas pats stāsts par gatavošanos angļu val. eksāmenam). Universitātē izrādījās, ka ne es vienīgā tāda - tāpat izdarījis bija arī viens mans kursabiedrs.

Sanāca tāds ieskats vēsturē. Taču šobrīdējos notikumus un interesantās lietas mani draugi jau zina. Savukārt, ja nezina - nu tad diez vai es tos šādā provokācijā stāstītu ;).

Stafeti nododu:
alt - sorre
Salvis - es nebiju pirmā :P
Ramūns - uzraksti taču beidzot kaut ko ;)
Papuass
Namtar - man vienkārši patīk, kā Tu raksti. Tad, kad to dari...
Baiba - nu pastāsti Tu arī kaut ko
Ozis, Laura - tik sen nekas labs nav dzirdēts!

Etiķetes: , , ,

2 Comments:

At 31/1/09 12:57 pēcpusdienā, Blogger Sandis said...

yee, viņa ir uzrakstījusi! :)

 
At 3/2/09 2:08 pēcpusdienā, Blogger alteria said...

ehhh es esmu jau 2x 7 rakstiijusi
gan savaa cibaa, gan crush un burn cibaa...

tikshu maajaas uzrakstiishu naakamos

 

Ierakstīt komentāru

<< Home