Par aizgājušiem vilcieniem

Kamēr es pavasari gaidīju, tikmēr citā dimensijā bija jau nākamais gads iestājies. Jūtos aizgulējusies, kaut arī nemaz nezināju, ka būtu bijis jāceļas. Jūtos ieraudzījusi vilcienu, kurš man vajadzīgajā virzienā aizbrauca jau sen un tagad ir parādījies pie apvāršņa braucot no turienes atpakaļ. Un jēga kāpt tajā iekšā un braukt atkal pareizajā virzienā nav nekāda, jo pats galvenais ir nokavēts. Abloms, var teikt...

Nav arī jēga prātot patiesībā - tas laiku atpakaļ nepagriezīs. Un pat ja pagrieztu, kurš to zina, vai tai virzienā būtu jēga braukt, jo no citas puses skatoties, tas, ko es esmu piedzīvojusi pa to laiku, kamēr vilciens bija ceļā, ir neatsverams daudzums no šodienas manis. Bez tās bagāžas iespējams tāpat nebūtu jēga tai virzienā doties. Es priecājos par šo bagāžu, bet vienlaikus skumstu, ka tas vilciens neatiet tikai tagad.

Nav jēgas prātot, tomēr es prātoju, jo tas papildus skumjajai sajūtai ir uz mirkli devis vienu citu sajūtu, kas man visu laiku pietrūkst. Prātojot cenšos to sajūtu notvert un aizkavēt, lai neizgaist no atmiņas un lai neiet prom, jo gribas sajust vēlreiz un vēlreiz.