stāsta nodaļas beigas

Šodien atradu jauku istabiņu dzīvošanai. Atrodas gan ellē ratā Juglā, 10min gājienā no 6.tramvaja galapunkta. Bet jūtu, ka jutīšos tur labi.
Tika paziņots dažiem mūsu vecāku pārstāvjiem par izvākšanos - reakcijas dažādas, viena īpaši negaidītā veidā izpaudās - tik negaidītā, ka pēc tam ilgi auksta savāda sajūta palika.

Par mani - arvien no jauna liekas, ka lielāko esu jau pārdzīvojusi un arvien no jauna ieraugu sevi raudam. Tāpat arī ar ēšanu ir riktīgi dīvaini - ja pagājušajā reizē neko ieēst nevarēju, tad tagad gribas ēst ik pa 2 stundām no iepriekšējās ēdienreizes. Briesmīgi... Kolēģes saka - tas uz nervu pamata. Smējos - šausmīgi neekonomiski ir šitā ar tādiem nerviem dzīvot ;). Ramūnam teicu, ka prieks vismaz, ka nav nervu sabrukums, uz ko man atbildēja, ka varbūt tieši ir un šitādā veidā izpaužas. Visādi jau var gadīties. Labi, ka vismaz prāts spēj mani noturēt uz zemes - sajūtas bez prāta jau sen būtu visas pārējās lietas (uni, nms) nobīdījušas malā, un ar kāju paspērušas...
Pa dienu to "spēju tikt galā un aizmirst" masku izdodas diezgan labi noturēt (nu izņemot, ja manus nocietinājumus pēkšņi sāk bombardēt no pavisam citas puses - tad iebrūk abas). Bet kāpēc vakarā mūri pavajinās? Pie tam - ta ir bijis vienmēr - kā vakars, ta kļūstu daudz emocionālāka. Vai tas tiešām ir no tumsas? Varbūt - tumsā vieglāk atbrīvoties - laikam jau tas mēdz notikt automatiski, tā atbrīvošanās.
Vēl pašlaik nežēlīga ideja - moš sarīkot totalizatoru, cik ilgā laikā es atsvabināšos no tās mazās, skumjas žirafes sajūtas? ;). Eh...