žirafes un kādas tās ir
ceturtdiena, decembris 02, 2004
Pirmkārt jau viņas iedalās skumjās un stulbās, bet stulbās savukārt iedalās tajās ar lēno aizdedzi un tajās, kas tikpat stulbas, cik pasaule (jautājums - cik tad tā pasaule stulba ir). varbūt ir vēl kāda vēl neatklāta daļa, bet ja arī ir, tā pašlaik nav svarīga. Protams, šeit pieminētās daļas cilvēkā var pastāvēt vienlaicīgi, nu vismaz es esmu šī gadījuma lielisks piemērs pašreiz. Vienīgi - izskatās, ka pēdējā īpašība ir lipīga.
Ko nozīmē - tikpat stulbas kā pasaule? Galvenokārt to, ko var izteikt ar teicienu "Tāda ir dzīve", jeb - tu, cilvēks, centies, domā un veido savu pasauli mirdzošu, laimīgu, tādu, kurā tu justos vislabāk. Visticamāk tu to dari ar kādu kopā. Un tev liekas, ka tev arī diezgan labi veicas. Bet tad kāds ļaunais ņem un viņu izposta. Šis ļaunais var būt arī tas otrs, ar ko jūs viņu būvējāt - viņam piepeši ņēma un apnika. Vai arī viņš izdomāja, ka pamēģinās būvēt pasauli ar kādu citu - a moš sanāk skaistāk. Tu, loģiski, paliec ar garu degunu. Un tā notiek visapkārt, ne tikai ar mani. Un šeit parādās tas, ka pati pasaule tāda ir - stulba. Tāpēc, ka, lai savējo būvētu ar kādu kopā, jābūt savstarpējai uzticībai. Tad to uzticību ņem un piemāna. Tu pasēro un pēc kāda laika varbūt jūties pietiekami atguvies, lai būvētu savu laimīgo pasauli ar kādu citu - bet tak nav nekādas garantijas, ka atkal viss netiks izpostīts. Un tā rodas kā pasaule stulbās žirafes, jo viņas uzticās. Bet citādi jau nevar...
Laikam salīdzinot ar to, ko uzzināju vakar, mana pasaule vēl nebija diezko uzcelta - vai arī varbūt - par laimi - esmu cēlusi viņu salīdzinoši piesardzīgi? Un patiesībā, ja paskatās apkārt - tik daudz sapostītu pasauļu... Nē, es jau nesaku, ka pareizāk ir nesapostīt, jo tiešām - ir pilnīgi normāli ticēt, ka pēc tam izdosies uzcelt vēl mirdzošāku un laimīgāku, tikai risks jāapzinās.
Žēl, ka jau sākumā nevar zināt - izdosies vai neizdosies tā pasaule... Bet varbūt tas tāpēc, lai mēs kļūtu gudrāki? Nez..
posted by Agzas @ 11:21
14 Comments:
Tu neesi stulba. Bet diemžēl visa pasaule gan ir... Un tur neko nevar mainīt, jo viņa tāda vienkārši ir.
M
Pasaule nav stulba! Mēs reizēm esam neuzmanīgi.
"It takes two to tango", bieži saka amerikāņi.
Ja ļoti, ļoti gribās dejot, ja patīk dejot, tad var sanākt tā, ka Tu satiec partneri, bet nemani, ka viņš Tev min uz kājām. Tev gribās dejot un Tu nemani, ka Tavs partneris tieši šo deju ne pārāk labi prot un var būt pat nogurst no tās dejas. Tev patīk un Tev tā viņa kāpšana uz kājām tāpēc gandrīz nav manāma; bet viņš jau kāpa uz kājām Tev, tikai Tu nepievērsi tam uzmanību.
Tas nav stulbi, tas ir vienkārši prieks; tik liels prieks, ka tas nomāc arī visu nepatīkamo.
Jo, kad tiešām mīl, ir prieks; prieks par pasauli, mīļoto, sevi, sauli, zvaigznēm...
"Kad prieks ir mans ienaidnieks..."
Līdz mīlestībai ir jāizaug.
Nebaidies no dzīves! Tev labi sanāks!
Pasauļu grāvējs.
Baidos nepamanīt to, ko vajadzētu. Nav ne jausmas, vai līdz šim ir, vai tomēr nav izdevies pamanīt. Ja nebūtu lietas, ko dīvainā kārtā pamanu, liktos ka nav izdevies.
Un vispār daudz baidos. Pašlaik - atkal apdedzināties nākamajās attiecībās (nu vismaz ticu, ka tādas gan jau būs - laikam sirdī diezgan optimiste). Kā iemācīties nebaidīties no dažādām cilvēciskām lietām?
Baidīties ir cilvēcīgi. Bet nepakaļauj sevi savām bailēm!
Kā lai neapdedzinās? To laikam neviens nezin. Visi cer, ka neapdzedzināsies, ka deja izdosies.
Reizēm ir jāpagaida, kaut arī to, ka bija jāgaida mēdzam saprast pēc tam, kad negaidījām.
Man liekās, ka nekas nav jāmeklē, ka viss atnāk pats un tad, kad tam ir jānotiek. Laikam zināms fatālisms..
Bet tā reizēm ir - Tu pasteidzies, liekās, ka viss ir tā, kā vajag, kaut īstenībā tikai māniji sevi.
Laikam ir svarīgi iemācīties nemānit sevi, nemelot sev, būt ar sevi ļoti atklātam, pat nežēlīgi godīgam un atklātam. Tas ir grūtāk, nekā būt godīgam pret citiem.
Sevi var saprast tikai tad, ja esi godīgs un atklāts pret sevi. Un tad jau viss sanāks.
Pasauļu grāvējs
Tās analoģijas ar deju ir muļķības. Nu nevar salīdzinat tik divas dažādas lietas! Tas ir tā kā ticēt horoskopiem! Kā var ticēt kautkam tādam, kas viens un tas pats rakstīts apmēram vienai divpadsmitajai daļai civlēku? Tur jābūt nedaudz pasistam, lai to uztvertu nopietni. Meklēt līdzības, un bēdāties, ja rakstīts, ka notiksies, kas slikts! Vai ticēt tam, kas rakstīts, kam jānotiek! Dzīvē ir pavisam citādāka. Un beidzās viņa tāpat letāli. Atšķirībā no dejas. Tā ka... Kāda jēga vispār dzīvot, ja zini, ka vien bēdas tevi sagaida? Deja ta ir īslaicīga, tas ir pavisam savādāk! Dzīve turpretī tikai viena, un tāda kāda viņa ir, to nemaz nav tik vienkārši vairs pamainīt!
M.
Horoskopus palasu reizi mēnesī un sliktās lietas laižu gar ausīm - tikai labās paturu {tiesa gan - ātri aizmirstu, tā ka pēc tam nav jādomā - a tur tak bij raxtīts kas labs - kāpēc nenotika?}
Kāpēc gan dzīves posmu nevarētu salīdzināt ar deju? Tādu īpaši ilgu? Vispār jau ticu mazliet liktenim, bet man liekas, ka cilvēka dzīvei nav dots tikai viens ceļš, ka var būt dažādas alternatīvas. Un ne jau visas viņas ir pilnas ar bēdām. Bieži tas prieks, kas dzīvē, atsver visas bēdas. Un ja tev ir dota iespēja dzīvot, kādēļ gan to neizmantot?
Un kamdēļ gan izmantot? Varbūt tas ir jauki ticēt liktenim, bet, manuprāt, tas ir kautkas uz reliģijas pusi līdzīgs... Es tam neticu.
Bet tas par tiem horoskopiem nebija uz tevi teikts, tas bija tam anonīmajam (2.kom)
M.
Horoskopiem ticēt var, tikai ne tiem, kas ir avīzēs un žurnālos, tās tiešām ir muļķības :)
Kāpēc nevar salīdzināt dzīvi ar deju? Ar tango, ar flamenko? Dzīve noteikti nav iestudēta tautas deja.
Ja nopietni, tad saskaņa seksā ir tikai tiem, kam ir saskaņa dejā; ja nav saskaņas dejā, nav arī saskaņas seksā.
Ja runā par likteni, tad jāsaka, ka liktens ir ceļš, kas ir nolemts, bet cilvēka izvēle ir izvēlēties kā šo ceļu iet: izvēlēties visas bedres un tajās kāpt, iet pa grāvmalu, vai izvēlēties labākos ceļa posmus. Bet nav jau tā, ka ceļš ir tikai viens - ir arī krustceles. Un ceļa izvēle krustcelēs arī ir katra cilvēka personīgā izvēle. To liktens nenosaka, liktens tikai piedāvā kaut kādus noteiktus ceļus, bet izvēlamies mēs paši!
Iespējas ir jāizmanto!
Ir tikai jāiemācās atrast tās prieka pilnās iespējas. Un vienmēr jācenšas būt optimistam! Ir tāda anekdote, kur viens - pesimists, saka "Vairs TIKA puspudele šņabja...", bet optimists saka "Oooo, vēl vesela puspudele!"
Visā ir savs labums un pozitīvais, nevajag tikai uz negatīvo skatīties, jāsaredz arī labais!
Arī dubļos atspīd saule!
Pasauļu grāvējs
Dubļi no tā nemainās, lai kā tā saule spīdētu vai nespīdētu.
M.
Dubļi ir un paliek dubļi, vienā gadījumā tie ir kaitinoši, bet citā interesanti.
Tālākais nav mans, bet es tam piekrītu.
Par spēles noteikumiem
Katrs veido savu dzīvi tā kā vēlas.
Apkārtējā pasaule reaģē uz tavu iekšējo stāvokli(skan savādi, bet es esmu pārliecinājies par to).
Ja tu piecelsies no rīta ar skumjām domām, tad aiz loga tevi gaidīs pelēkas debesis un sīks smidzinošs lietus.
Ja tu piecelsies ar sajūtu, ka šī diena kaut ko mainīs, tad pelēkās debesis tev liksies kā svaiga un vēsa pārmaiņa, bet lietus lāses uz tavas sejas - dabas asaras par aizgājušo vasaru. Taču tu redzēsi ne vienu vēl citu vasaru - un tik ilgi kamēr tev neapniks.
Dzīve ir stulba, bet tā ir tikai spēle. Toties skaista un interesanta spēle.
It īpaši ka tu nezini, kas tevi gaida aiz nākošā pagrieziena.
Bet ja tu paliksi mājās un skumsi par pelēkajām debesīm un lietu un aizgājušo vasaru, tad šodien tev nebūs pagriezienu - tikai strupceļš.
Dažreiz strupceļš ir vajadzīgs. lai saprastu ka tu neej pareizajā virzienā. Arī tā ir daļa no spēles noteikumiem.
Taču tev ne vienmēr ir jāspēlē pēc noteikumiem.
Palikt strupceļā nav interesanti, lai arī tā ir tava izvēle. Ja tu paliec tur, tad tu nekusties un esi gandrīz beigta.
Beigtam būt - nav interesanti. Arī iekšēji beigtam. Depresija - tas ir tad, kad cilvēks pietuvojas šādam stāvoklim.
Atdūrusies pret sienu, atskaties - pēdējais pagrieziens atpakaļ pretī mūžībai ir tieši vienas dienas attālumā. Tas nav daudz, jo vienīgais ko tu vari pazaudēt ejot atpakaļ ir tavs laiks. Taču tas, ko tu pazaudē, paliekot strupceļā - ir visa tava dzīve. UN kas gan ir nedaudz tava laika, ja pagriežoties viss pasaules laiks ir tavā rīcībā?
Paskaties pa logu - ārā līst lietus... Kāda būs tava izvēle?
Pasauļu grāvējs
Drīzāk nevis apkārtējā pasaule reaģē uz iekšējo stāvokli, bet apkārtējās pasaules uztvere! Jo pati pasaule nemainās no tā kā es jūtos. Bet mainās redzespunkts. Un ja jau tā visa ir tikai liela spēle, tad jau var visai vienkārši no tās izstāties... Ja nu negribās spēlēties?
Bet laiks ir visdārgākais, kas ir cilvēkam, to nevar atgūt. Un svarīgākais, tas nepieder tev vienam! Tas pieder visiem, un citu laiku tu nevari nedz mainīt, nedz iegūt savā rīcībā! Zaudējot to uz visādiem strupceļiem, to var pazaudēt pavisam, pavisam daudz!
Ja ārā līst lietus, tad es izeju pastaigāties. Man lietus un sniegs patīk. Un pelēkas debesis. Man nepatīk saule.
M.
Tā jau biju domājis, ka galvenais nav apkārtējā pasaule, bet kā mēs šo pasauli uztveram. Un tā nav spēle, bet dzīve.
Var jau citēt Šekspīru un sacīt "Life's a stage and men and women actors", bet nav ko aizrauties ar ģēniju sacīto mirkļos, kad viņiem ir bijušas "pesimisma lēkmes".
Vai laiks tiešām ir visdārgākais? Par to var diskutēt. Varbūt visdārgākais ir otrs cilvēks? Otrā puse, otrā puse nevis kā metafora, bet kā tiešām otrā puse; tas sevišķais otrais, kopā ar kuru veidojas vienots veselums. Varbūt otrās puses meklējumos iztērētais laiks ir nevis zaudēts laiks, bet iegūts laiks?
Un vispār, sapņi ir nevis tāpēc, lai tos izsapņotu un izmestu miskastē, bet tāpēc, lai tos realizētu!
Ideja ir primāra, bet matērija sekundāra!
Galvenais nav reālā pasaule, bet mans skats uz pasauli, manas domas par to, kā es to pasauli pārveidošu. (Nē, nu nav jau kalni jāgāž, bet ir tikai jāizveido ap sev sev patīkama vide.)
Jā, protams, no visām spēlēm var izstāties, arī no dzīves var aiziet pēc paša vēlēšanās. Bet tā ir augstākā egoisma pakāpe, jo ir taču citi cilvēki - tie, kam esam vajadzīgi, kas mūs mīl. Kāpēc likt ciest šiem cilvēkiem? Tikai tāpēc, ka man ir slikti? Ka nevaru atrast veidu, kā izmainīt savu dzīvi tā, lai man vairs nebūtu slikti? Kāpēc pasūtīt uz poda visus tos, kam mēs esam vajadzīgi, tikai tāpēc, lai paliktu vieglāk?
Es šādu scenāriju neatbalstu un nepieņemu.
Bet katrs jau dara, kā grib....
Pasauļu grāvējs.
Khmmm... Eeee....
Es te tā iejaucos, labi vismaz, ka izskatās - ne pa vidu!
Bet man patīk Tavi, Agzas, tēlainie žirafes būtības ķidājumi! :)
Lūk! Žirafe ir jauks dzīvnieciņš tomēr. Vismaz var tālu redzēt, salīdzinājumā ar tādu īskājainu buldogu...:D
Kā veicās ar "saliekamajānm" žirafēm? Kad būsi salikusi, varēsi sākt minēt - kura esi Tu. Kad uzminēsi (sajutīsi ar sirdi), tad varēsi sākt lūkoties actiņās tai otrai žirafei. Varbūt sajutīsi arī kas ir tā! :) Lai veicās! P.s. Atceries, ka es kādreiz tomēr vēlos Tev dāvināt abažūru kā manā zaļajā istabā! :)
Laassss....
shitas gan bij baigi miilji :))
Paldies, Laasss :)
Ierakstīt komentāru
<< Home