Agzas prātojumi

Tēlojums "Ideāli", 2. daļa

trešdiena, marts 11, 2009

Kad gaismai, kas apgaismo ideālu, pievieno to moderno slēdzi, ar kuru gaišumu var regulēt pakāpeniski, tad var pat nepamanīt, pa kuru laiku gaisma pārtop tumsā un ideālu vairs diezko labi nevar redzēt. Bet izrādās, ka tāds slēdzis tai gaismai ir pievienots visu laiku. Sākumā tas tiek pagriezts, top ļoti gaišs un labi. Ideālu var aplūkot no visām pusēm, ideālā gaismā un secināt, ka ideāls patiešām ir lielisks. Pie kam tik labā apgaismojumā atklājas vēl pirmā, otrā un trešā papildus foršā īpašība. Tad uz viņu var skatīties stundām. Dienām un mēnešiem.

Taču tad vienā brīdī ideāla apjūsmošana sāk likties garlaicīga. Vispār, pat ne ideāla apjūsmošana, bet vienkārši ideāla ideālās īpašības sāk likties neinteresantas. Nu - tak tādas par kurām jau skaidri zināms, kas ir gaidāms, kā arī tādas, kurām itin nemaz nav vajadzības pielāgoties. Būtu kāda viena, nu tāda mazāk vai vairāk neparasta īpašība, pie kuras arī ir jāpierod. Tad to varētu pētīt un eksperimentēt, kā labāk pašam, kā labāk sašam.

Bet neparādās. Tai brīdī mēs padomājam, ka ar moderniem slēdžiem regulējamu gaismu dabūjam no elektrības, savukārt par elektrību ir jāmaksā. Nulabi, patiesībā neviens tik daudz nedomā, vienkārši iekšējā balss pasaka, ka nav jēgas apgaismot neinteresantas lietas. Un apaismojums tiek samazināts, samazināts vēl, līdz paliek vienkāršs, neapgaismots ideāls blakus. Un neviens par to nebēdājas. Ir labi zināms, ka tas ideāls tepat vien blakus ir - ja nu gadījumā vajag kādu, kas lieliski saprot, kādu, kas piekrīt un varbūt kādu kompānijā vai palīgos. Tas ir lieliski, pie tam var labi iztikt arī bez apgaismošanas. Savukārt gaismu var novirzīt uz pusideālu ar knifiņu/odziņu/pipariņu, kā nu kurš to sauc.

Etiķetes: