uzsniga sniedziņš balts...

šodien nācu mājās no tramvaja, mazliet sniga sniegs. Domāju, cik tomēr labi, ka transports nav pie mājas - tas laiks ejot - patiesībā man patīk - visādas domas un sajūtas rodas. Gāju un dungoju nezkāpēc -

Uzsniga sniedziņš balts

Balts, kā vissmalkākie milti

Uzsniga sniedziņš balts

Un zemei palika silti



Vienmēr uz pasaules kāds, kuram bez tevis ir auksti

Un pat aiz pasaules vēl vajaga siltu plaukstu



Saule kad miegu guļ

Mēness kad staigā pa parku

Spuldzes kā actiņas spīd

Un pat vēl izdzēstas sargā



Pelnrušķīt, laiks ir laiks, ceļš tavs drīz vedīs uz pili

Paciet vēl grambas šīs, drīzi nāks mākoņi zili



Ja tevi nemīl neviens,

Tev taču ir ko mīlēt

Labajā nosprūst naids

Kā bulta ozola zīlē



Vienmēr uz pasaules kāds, kuram bez tevis ir auksti

Un pat aiz pasaules vēl vajaga siltu plaukstu

Tāds arī tagad noskaņojums. Jauka dziesmiņa. Kaut kā sader ar šo laiku šogad - pagāšgad arī. Tik, kamēr varu, meklēju iespējas, lai Jaungads būtu uz bišku priecīgākas nots. Nu tik labs kā pirms diviem gadiem noteikti nebūs, bet var jau pacensties sev vismaz kaut kādu svētku sajūtu izveidot. Šodien vismaz pirmā nopietni nenopietnā ideja par svinēšanu radās - jautājums tikai, vai izdosies realizēt, bet pārāk bezcerīgi neliekas. Labi, ka kaut kur ir atrodami arī citi traki un nosalt nenobijušies cilvēki ;) {sveiciens Jānim un Lienei}.
heh :), uzrakstīju un sajūta vairs nav tik skumīga :). blogs laikam tiešām ir laba lieta.

laiks->draugi->prieks.. vai vēl kas?

it kā nav laika. Nu ne jau tikai man - visiem pēc kārtas. Bet izrādās - laiku var atrast - ja labi grib :). Teiksim, priekš parunāšanās. It kā jau dumi to dārgo laiku tam tērēt - tak tik daudz darbu varētu tai vietā izdarīt. Bet laikam jau vajag cilvēkam runāšanos, citādi garie ziemas vakari tādi dikti vientuļi. Un ar draugiem parunāties, viņiem palīdzēt varbūt - tas vispār ir lieliski. Nemaz nebiju iedomājusies, ka prieks par draugiem, viņu lietām mēdz būt tik milzīgs (vai varbūt biju jau paspējusi to aizmirst?)
Iepriekšējā nedēļa galīgi nelikās tik labu turpinājumu sološa - likās, ka kādu draugu būšu pazaudējusi (kaut arī labu gribēdama, bet tomēr apzināti nepatīkamus apstākļus izraisot). Taču šonedēļ izradījās, ka neesmu vis, turklāt manai rīcībai ir acīmredzami panākumi :). Kā gan lai nepriecājas?! Kad par to domāju - vislaik smaidīt gribas :)).

Vienīgi mazā žirafe nekur nav pazudusi - tāpat sēž sarāvusies zem no kāda ezīša aizlienēta kažociņa. Ja kāds neuzmanīgi pieskaras - saritinās kamoliņā un dur. Tikai daži zina, kā tikt pie vēderiņa, kur adatu nav - kā tikt tuvāk. Daži nezina, ka aiz adatiņām kas (cits) slēpjas. Citi nesaprot, ka tās vēl joprojām ir adatiņas, kas dur. Bet ļaudīs ejot, nomaskējam adatiņas par dekorācijām, izliekamies, ka neko nezinām un cenšamies darīt visu pēc kārtas, lai tik nebūtu laika sākt domāt un pec tam skumt - piemēram, biedroties ar iepriekš īsti nepamanītiem draugiem. Lai gan laikam kaut pa jokam izteiktās idejās pavadīt vecgadu, risinot automātu teorijas uzdevumus (lai arī ar šampanieti), šķiet, iestigt nevaidzētu ;). Jāmeklē citi varianti.. Ir kāds labs piedāvājums?
{Uzklausīti noteikti tiks visi :) }

žirafes un kādas tās ir

Pirmkārt jau viņas iedalās skumjās un stulbās, bet stulbās savukārt iedalās tajās ar lēno aizdedzi un tajās, kas tikpat stulbas, cik pasaule (jautājums - cik tad tā pasaule stulba ir). varbūt ir vēl kāda vēl neatklāta daļa, bet ja arī ir, tā pašlaik nav svarīga. Protams, šeit pieminētās daļas cilvēkā var pastāvēt vienlaicīgi, nu vismaz es esmu šī gadījuma lielisks piemērs pašreiz. Vienīgi - izskatās, ka pēdējā īpašība ir lipīga.
Ko nozīmē - tikpat stulbas kā pasaule? Galvenokārt to, ko var izteikt ar teicienu "Tāda ir dzīve", jeb - tu, cilvēks, centies, domā un veido savu pasauli mirdzošu, laimīgu, tādu, kurā tu justos vislabāk. Visticamāk tu to dari ar kādu kopā. Un tev liekas, ka tev arī diezgan labi veicas. Bet tad kāds ļaunais ņem un viņu izposta. Šis ļaunais var būt arī tas otrs, ar ko jūs viņu būvējāt - viņam piepeši ņēma un apnika. Vai arī viņš izdomāja, ka pamēģinās būvēt pasauli ar kādu citu - a moš sanāk skaistāk. Tu, loģiski, paliec ar garu degunu. Un tā notiek visapkārt, ne tikai ar mani. Un šeit parādās tas, ka pati pasaule tāda ir - stulba. Tāpēc, ka, lai savējo būvētu ar kādu kopā, jābūt savstarpējai uzticībai. Tad to uzticību ņem un piemāna. Tu pasēro un pēc kāda laika varbūt jūties pietiekami atguvies, lai būvētu savu laimīgo pasauli ar kādu citu - bet tak nav nekādas garantijas, ka atkal viss netiks izpostīts. Un tā rodas kā pasaule stulbās žirafes, jo viņas uzticās. Bet citādi jau nevar...
Laikam salīdzinot ar to, ko uzzināju vakar, mana pasaule vēl nebija diezko uzcelta - vai arī varbūt - par laimi - esmu cēlusi viņu salīdzinoši piesardzīgi? Un patiesībā, ja paskatās apkārt - tik daudz sapostītu pasauļu... Nē, es jau nesaku, ka pareizāk ir nesapostīt, jo tiešām - ir pilnīgi normāli ticēt, ka pēc tam izdosies uzcelt vēl mirdzošāku un laimīgāku, tikai risks jāapzinās.
Žēl, ka jau sākumā nevar zināt - izdosies vai neizdosies tā pasaule... Bet varbūt tas tāpēc, lai mēs kļūtu gudrāki? Nez..