stāsta nodaļas beigas

Šodien atradu jauku istabiņu dzīvošanai. Atrodas gan ellē ratā Juglā, 10min gājienā no 6.tramvaja galapunkta. Bet jūtu, ka jutīšos tur labi.
Tika paziņots dažiem mūsu vecāku pārstāvjiem par izvākšanos - reakcijas dažādas, viena īpaši negaidītā veidā izpaudās - tik negaidītā, ka pēc tam ilgi auksta savāda sajūta palika.

Par mani - arvien no jauna liekas, ka lielāko esu jau pārdzīvojusi un arvien no jauna ieraugu sevi raudam. Tāpat arī ar ēšanu ir riktīgi dīvaini - ja pagājušajā reizē neko ieēst nevarēju, tad tagad gribas ēst ik pa 2 stundām no iepriekšējās ēdienreizes. Briesmīgi... Kolēģes saka - tas uz nervu pamata. Smējos - šausmīgi neekonomiski ir šitā ar tādiem nerviem dzīvot ;). Ramūnam teicu, ka prieks vismaz, ka nav nervu sabrukums, uz ko man atbildēja, ka varbūt tieši ir un šitādā veidā izpaužas. Visādi jau var gadīties. Labi, ka vismaz prāts spēj mani noturēt uz zemes - sajūtas bez prāta jau sen būtu visas pārējās lietas (uni, nms) nobīdījušas malā, un ar kāju paspērušas...
Pa dienu to "spēju tikt galā un aizmirst" masku izdodas diezgan labi noturēt (nu izņemot, ja manus nocietinājumus pēkšņi sāk bombardēt no pavisam citas puses - tad iebrūk abas). Bet kāpēc vakarā mūri pavajinās? Pie tam - ta ir bijis vienmēr - kā vakars, ta kļūstu daudz emocionālāka. Vai tas tiešām ir no tumsas? Varbūt - tumsā vieglāk atbrīvoties - laikam jau tas mēdz notikt automatiski, tā atbrīvošanās.
Vēl pašlaik nežēlīga ideja - moš sarīkot totalizatoru, cik ilgā laikā es atsvabināšos no tās mazās, skumjas žirafes sajūtas? ;). Eh...

uzticība un meli

baigā tēma... bet patiesībā dziļi nopietna. Jo bez uzticības nekur - mēs taču katru brīdi uzticamies kādam.
Viena lieta šajā sakarā ir par uzticību pāra starpā starp abiem. It kā varētu visu kontrolēt, ko otrs dara-lai nesanāk nejauši izdarīt ko nepārdomātu. Bet tas ir stulbi, jo otrs tak nav mūsu īpašums. Tāds pat cilvēks kā mēs paši vien ir. Un viņam ir vajadzīga sava brīvība. Tādēļ mums viņam ir jāuzticas. Uzticību nav viegli iegūt, to arī nav viegli pazaudēt - tā, ne no kā. Bet ir iemesli, kad viņa pazūd diezgan vienkārši. Es laikam uzticējos pilnīgi - kad man divreiz meloja un es to sajutu, iekšēji slānīju sevi, ka tik grūti noticēt uzticamam cilvēkam. Jo tak liekas, liekas, ka melo. Bet pateikt nojautai "klusu!", pareizāk, iestāstīt viņai, ka patiesība ir cita - smagi. Bet laikam man izdevās. Vai tas bija labi?
Otra lieta - uzticība draugu starpā... Kas notiek, ja draugs melo? Viss. Diez vai būs iespējams iepriekšējo uzticību atjaunot. Draudzība vairs nav tāda kā agrāk. Ir briesmīgi, ja sāpina draugs, taču to laikam ir vieglāk pieņemt kā melus. Īsti draugi ir brīnišķīga lieta (diez kā šodien un vakar justos bez viņu atbalsta) - tie jāglabā kā dārgumi.
Bet kas attiecas uz meliem - viņiem īsas kājas, un cilvēks, kas apmānīts, jūtas daudzreiz sliktāk kā justos, zinot nejauku patiesību. Meli šausmīgi grauj uzticību...

Kaut kā samocīti sanāca, bet nezinu, kā vienkāršāk - vienu brīdi jau gribējās šo visu izdzēst, bet pa starpām tur laikam uzrakstīts pārāk daudz no tā, ko patiešām gribējās pateikt. Negribas rakstīt par jaunu.

skumīgi...

...Tēloju tagad lielo skeptiķi - pasmejos par visu, mēģinu iestāstīt sev, ka varētu izturēties tā, it kā būtu liels pofig uz visu. Bet īstenībā, zem tās ārējās kārtas, zem bruņām - viena maza, duma un skumja žirafe sēž. Viņai bieži sagribās raudāt - īpaši, ja saspringta situācija (kontroldarbs?). Bieži jūtas viena un visu aizmirsta. Reizēm viņa apķer ceļus un pati sevi pašūpina, lai nebūtu jāsēž mierā. Un vispār dominējošā sajūta ir skumjas un vilšanās.
Tad vēl viņai ir lielas aizdomas, ka steigšus jāatradina sevi no samīļojieniem, kas likās tik patīkami un patiesībā diezgan svarīgi, lai justos labi. Bet kur tad viņai tos tagad ķert - labi vēl, ka atradināšanās var notikt lēnām.

Cenšos sameklēt istabiņu Rīgā, jo pie vecākiem iet atpakaļ negribas - diez vai jutīšos tur labi pēc šitā. Man gan Rīga ne pārāk, bet neko darīt - dzīve kājām gaisā sagriezusies, jāmēģina dabūt atkal kaut cik stabilā veidā. Labi, ka vismaz darbs, kur pavadu dienas lielāko daļu ir pietiekami omulīgs un pilns ar tikpat dumi smieklīgām radībām kā mana žirafe. Vismaz neļauj pārāk ļauties skumjām - zinkā, sabiedrībā vieglāk izdzīvot kā vienatnē. Tāpēc pa dienu vēl var atkauties.
Bet vakaros gan ir kā ir...

eh......

Trīcu tagad no daudzkā laikam - īpaši laikam no austuma, kas parādās raudot. Riebjas, bet nekā nevaru padarīt. Liekas, ka labāk nebūs, lai gan man cenšas apgalvot ko citu.
Ai, kāpēc viss ir aizgājis tik tālu?? Viņš bija pārliecināts, ka vēlreiz tā nebūs - ar vienu reizi pietiek. Bet laikam jau mēs visi vēl dumi esam. Es gan biju skeptiski noskaņota. Bet mani pārliecināja ar pāris reizēm.
Un čiks vien sanāca. Gribējās vienmēr, patiesībā likās arī, ka vienmēr, bet sanāca vēl mazāk.
Skauž tagad. Pat nezinu kas - laikam viss pēc kārtas - ka citiem labi, ka viņam būs. Un iestājas egoisms - a man, a man? Reizēm liekas, ka esmu nolemta tādam liktenim. Bet atkal, jau iepriekš minētais - gan jau tā nebūs.
Citi man teica, ka pasaule pilna ar foršiem cilvēkiem. Bet man ir pret-domas - vai pietiekami foršiem, lai es justos vismaz tikpat labi, kaa pavisam nesen? Jā, jā, visu nevar gribēt. Bet ja vienreiz ir bijis, tad liekas, ka var gan.
Dusmojos uz visu un reizē neko. Viņa jau arī nevar būt tik slikta, lai es viņu ienīstu tagad. Viņas vietā tāpat kaut kad būtu cita. Bet viņu sist gribās un reizē negribās. Gribās, jo viņš vistuvāk un vismaz saistīts ar to visu. Bet pārāk mīļš cilvēks, lai pāri darītu.
Ai nezinu.
Riebjas arī, ka ir cilvēki apkārt, kam viss tagad būs jāskaidro. It īpaši jau vecāki - viņi par mani tā uztraucas, ka man bij vienmēr prieks pateikt - jā, mums viss ir baigi labi. A tagad ko? Atkal. Un arī tuvajiem un tālajiem draugiem - atkal. Neesmu taads cilvēks, kas lēkā. Neesmu pieradusi, tāpēc tā sajūta nepatīk.
Bet vismaz būsim labākie draugi - tāpat kā pašā pašā sākumā. Varbūt, ka tas plecs (vēders), kuru šovakar slapināju ir nozīmīgāks. Viņš tā domā. Es vēl neko nezinu. Bet laikam būs pašai labāk, ja ticēšu.

blogs un kāpēc tas

a kur citur likt savas domas?
vai kādam noderēs - diez vai.
Tik pašai priekš sevis. uzrakstītas domas ir reālākas nekā tās, kas mirkli aizkavējas galvā un tad aizlido... lai atgrieztos kādā citā formā. Un tad - kā tur bij, ko es tur iepriekš domāju?
ai nav svarīgi.
hm, kur es šos vārdus esu dzirdējusi? citu cilvēku pasaules glābjot - kad viņi pasūta piecas mājas tālāk.
ai nav svarīgi. nja.. Nav garastāvokļa - un kur gan lai šis rastos?
vakar uzzināju, ka pasaule ir stulba. Pirms tam laikam ar rozā {nē, rozā arī ir stulba krāsa} brillēm skatījos. vakar pirmoreiz likās, ka gribētu izlekt pa balkonu. nē, netaisos, dzērusi nebiju un labi ka tā. Pārāk prātīgs cilvēks.

Kas vēl? dvīnis. apnika raxtīt.. bet gan jau atgriezīšos.