Enerģijas likumi

Vakarvakar prātoju... Daudzi mani draugi saka, ka man ir ļoti daudz enerģijas. Nevarēju izdomāt, kur es to enerģiju ķeru, jo ik pa laikam liekas, ka lietoju jau kaut kādas apslēptās rezerves un tūliņtūliņ enerģijas bākas bultiņa rādīs, ka tukšs un nav vairs. Bet katru reizi tā enerģija no kaut kurienes tomēr uzrodas*. Turklāt ne jau tajos brīžos, kad cenšos to nomakšķerēt ar optimismu, pozitīvismu, smaidu. Tieši otrādi - tajos gadījumos ir tāda mākslīguma sajūta, kas vairāk liek sevi žēlot nekā pašai darboties. Bet tad, pēkšņi, it kā ne no kurienes, un varu atkal sperties tālāk ar pilnu duku.

Šodien laikam izdomāju - tas varētu nākt no mazaiem izaicinājumiem. Tiem, kuri īslaicīgi, aši rīkoties, funktierēt prasoši un arī ātri dod rezultātu. Savukārt tie lielie izaicinājumi, tie ir īsti enerģijas rijēji. Kamēr vēl acu priekšā ir skaidri redzams, uz ko tiekties, vēl var piespiesties, taču, ja nobrūk un nesanāk, tad nākas biedēt sumjas, dusmas un depresiju, kas tā vien glūn aiz stūra, lai nāktu ciemos.

* nemēģiniet iestāstīt, ka no ēdiena - šeit enerģija<>spēki. Enerģija domāta vairāk kā vēlme rīkoties.

Mana sapņu neloģika

Sapņošana ir viena no tām lietām, kuru dēļ man patīk gulēt. Gan īstie sapņi, gan nomoda sapņi, aizmiegot un reizēm arī atmostoties. Atmostoties gan retāk, jo tad visbiežāk pamošanās ir iztraucējusi kādu interesantu sapni un es vairs nevaru uzzināt, kas "īstenībā" notika tālāk - varu tikai iztēloties, kā man labpatīkas, bet tas jau vairs nav godīgi ;)

Nomoda sapņus var saukt arī par fantāzijām, bet man labāk patīk tas pirmais vārds, jo otrais nez kāpēc asociējas ar cita veida domām - varbūt tādēļ, ka senos laikos TV programmā kā viens no pēdējiem ierakstiem bija minēts nosaukums, kas saturēja šo vārdu :D
Nuvot, un ar tiem nomoda sapņiem ir tikpat neinteresanti kā ar īstajiem - tie gandrīz visos gadījumos nepiepildās. Reālajiem sapņiem daudzos gadījumos tas būtu visnotaļ piedodams, jo, piemēram, ir diezgan nereāli, ka es pēkšņi varēšu lidot arī īstajā dzīvē, vien paļaujoties uz specifisku savu roku vēzēšanu. Tomēr nomoda sapņi taču parasti ir par kaut ko samērā reālu - nu tādu, kam būtu pietiekmi liela varbūtība notikt arī reālajā dzīvē. Bet arī - nepiepildās - labākajā (tuvākajā) gadījumā ir izmainīta vai nu vieta, vai laiks, vai darbojošās personas. Turklāt bieži vien šīs izmaiņas ir uz kaut ko tādu, kas nomoda sapņa laikā galīgi nebija prātā.

Saliekot to visu kopā, no pieredzes šķiet, ka nomoda sapņiem iespējams piepildīties tikai un vienīgi ar izmaiņām laikā, vietā vai personās. Liekas, ka no šīm 3 izmaiņām vismazāk kopējo ainu traucējošā ir vietas izmaiņa. No tā, savukārt, var secināt, ka jo vairāk vietās nomoda sapnī tiek "izspēlēts" kāds sižets, jo mazāka tam iespēja piepildīties. Galīgi neforši. It kā tāda normāla secinājumu loģika, bet baigi gribas, lai šī loģika nebūtu patiesa, jo man patīk nomoda sapņi, un es negribu ar to pieļaušanu vien minimizēt to iespēju piepildīties...

Par aizgājušiem vilcieniem

Kamēr es pavasari gaidīju, tikmēr citā dimensijā bija jau nākamais gads iestājies. Jūtos aizgulējusies, kaut arī nemaz nezināju, ka būtu bijis jāceļas. Jūtos ieraudzījusi vilcienu, kurš man vajadzīgajā virzienā aizbrauca jau sen un tagad ir parādījies pie apvāršņa braucot no turienes atpakaļ. Un jēga kāpt tajā iekšā un braukt atkal pareizajā virzienā nav nekāda, jo pats galvenais ir nokavēts. Abloms, var teikt...

Nav arī jēga prātot patiesībā - tas laiku atpakaļ nepagriezīs. Un pat ja pagrieztu, kurš to zina, vai tai virzienā būtu jēga braukt, jo no citas puses skatoties, tas, ko es esmu piedzīvojusi pa to laiku, kamēr vilciens bija ceļā, ir neatsverams daudzums no šodienas manis. Bez tās bagāžas iespējams tāpat nebūtu jēga tai virzienā doties. Es priecājos par šo bagāžu, bet vienlaikus skumstu, ka tas vilciens neatiet tikai tagad.

Nav jēgas prātot, tomēr es prātoju, jo tas papildus skumjajai sajūtai ir uz mirkli devis vienu citu sajūtu, kas man visu laiku pietrūkst. Prātojot cenšos to sajūtu notvert un aizkavēt, lai neizgaist no atmiņas un lai neiet prom, jo gribas sajust vēlreiz un vēlreiz.

Tēlojums "Ideāli", 2. daļa

Kad gaismai, kas apgaismo ideālu, pievieno to moderno slēdzi, ar kuru gaišumu var regulēt pakāpeniski, tad var pat nepamanīt, pa kuru laiku gaisma pārtop tumsā un ideālu vairs diezko labi nevar redzēt. Bet izrādās, ka tāds slēdzis tai gaismai ir pievienots visu laiku. Sākumā tas tiek pagriezts, top ļoti gaišs un labi. Ideālu var aplūkot no visām pusēm, ideālā gaismā un secināt, ka ideāls patiešām ir lielisks. Pie kam tik labā apgaismojumā atklājas vēl pirmā, otrā un trešā papildus foršā īpašība. Tad uz viņu var skatīties stundām. Dienām un mēnešiem.

Taču tad vienā brīdī ideāla apjūsmošana sāk likties garlaicīga. Vispār, pat ne ideāla apjūsmošana, bet vienkārši ideāla ideālās īpašības sāk likties neinteresantas. Nu - tak tādas par kurām jau skaidri zināms, kas ir gaidāms, kā arī tādas, kurām itin nemaz nav vajadzības pielāgoties. Būtu kāda viena, nu tāda mazāk vai vairāk neparasta īpašība, pie kuras arī ir jāpierod. Tad to varētu pētīt un eksperimentēt, kā labāk pašam, kā labāk sašam.

Bet neparādās. Tai brīdī mēs padomājam, ka ar moderniem slēdžiem regulējamu gaismu dabūjam no elektrības, savukārt par elektrību ir jāmaksā. Nulabi, patiesībā neviens tik daudz nedomā, vienkārši iekšējā balss pasaka, ka nav jēgas apgaismot neinteresantas lietas. Un apaismojums tiek samazināts, samazināts vēl, līdz paliek vienkāršs, neapgaismots ideāls blakus. Un neviens par to nebēdājas. Ir labi zināms, ka tas ideāls tepat vien blakus ir - ja nu gadījumā vajag kādu, kas lieliski saprot, kādu, kas piekrīt un varbūt kādu kompānijā vai palīgos. Tas ir lieliski, pie tam var labi iztikt arī bez apgaismošanas. Savukārt gaismu var novirzīt uz pusideālu ar knifiņu/odziņu/pipariņu, kā nu kurš to sauc.

7-7 (arī mana bērnības dzīvokļa adrese)

Grr. Es zināju, ka ja šitais nonāks līdz kādam no Sandis, Salvis, Zete, alt, tad eventuāli viņi ņems un man liks rakstīt. Tad gan es padomāju, ka pēc idejas jau neviens man nespiež rakstīt - var iecirsties, pacelt degunu gaisā un paziņot, lai viņi visi pameklē kādu blogotāju citur. Galu galā es šeit nemēdzu rakstīt postus no sērijas "šodien darbā priekšnieks izteica atzinību" vai "vakar biju slēpot, šodien sāp visas maliņas" vai pat - "ļoti meklēju deju partneri, nevēlies ar mani padejot?". Bet no otras puses taisnība Sandim - neesmu rakstījusi gandrīz gadu, tādēļ varbūt ir jēga kaut cik to pasākumu atdzīvināt. No trešās puses izdomāt 7 nezināmas lietas, kuras turklāt arī nav baisi garlaicīgas, nemaz nav tik viegli, jo es esmu diez gan sabiedrisks cilvēks un daudzas lietas par mani zina. Varēja viņi iztikt ar 5ām. Lai gan skaitlis 7 man patīk vairāk.
Nu bet labi.

1. Mana mīļākā bērnības rotaļlieta bija kravas mašīna. Oriģinālā laikam dzeltena ar sarkanu, bet es viņu atceros kā rozā, jo pamatīgi izbalēja saulē, kamēr braukājos smilšukastē. Kad man bija 3 gadiņi, māsai piedzima vecākais dēls. Neilgi pēc tam to mašīnu man atņēma, jo es laikam skaitījos tādām rotaļām par lielu. Man gan tas īpaši jautri toreiz nelikās. Tāpat dīvaini, ka mamma sāka braukāt pieskatīt māsas sīčus un turpināja to darīt vēl arī tad, kad viņi bija dažus gadus vecāki nekā es tai brīdī, kad šī nodarbe sākās. No otras puses, kamēr vecāku nebija mājās, ar draudzenēm varējām kausēt cukuru tējkarotēs uz plīts un taisīt cukurgailīšus. Tika pat izstrādāta tehnika, lai vieglāk dabūtu no tējkarotes to ledeni ārā, lai ātrāk atdzesētu un neapsvilinātu mēli un lai cukurs neietu pāri tējkarotes malām.

2. Skolas laikā pa vasarām dzīvoju vasarnīcā un spēlējos ar kaimiņu bērniem Jānīti un Anniņu. Protams, ar Jānīti bija interesantāk. Gājām makšķerēt (pirmais asarītis skaitījās riktīgi kruta, jo parasti ķērās grunduļi un raudiņas), kāpām kokos (šo pieredzi izmēģināju pagājušopavasar Irbenē - tur bij tāda priede, kas tā vien prasījās, lai viņā uzkāpj), spēlējām indiāņus, šāvām ar lokiem. Īpaši jautri bija šaut manas vasarnīcas sienā, jo tās siltinājums vēl tolaik nebija pārklāts ar dēlīšu kārtu. Un tas viss tēta nopluinītas 40o gadu grāmatas "Peke Votavs" dēļ. Beigās skolas bibliotēkā izlasīju visas grāmatas, kas viņiem bija par indiāņiem.

3. Esmu pabeigusi mūzikas skolas vijoles klasi. Sākumā gribēju flautu, taču man bija par 2 gadiem mazāk, nekā tādu instrumentu ļāva. Pirmo gadu, ja pareizi atceros, man nemaz vijoles nebija. Mācījos stāvēt un vēzēt lociņu. Obligātajās klavierēs 2 gadus dzīvojos uz atzīmēm 1-5 10 ballu sistēmā, līdz beidzot man uz to priekšmetu atļāva neiet. Iespējams, tik slikti gāja, jo biju slinka + vēl nemācēju skatīties vienlaikus uz taustiņiem un notīs. Joprojām nemāku - drukājot skatos uz klaviatūras nevis ekranā.

4. Mans pirmais darbs bija Abonēšanas centrā Diena - mēnesi vasarā nostrādāju par pastnieku. Celties vajadzēja 3os naktī, tad ar velosipēdu pusstunda līdz pilsētai, jo dzīvoju vasarnīcā. Pēc tam pakaļ avīzēm, tad sašķirot un tad ar velo tālāk, lai līdz 7iem jau visas būtu pastkastītēs. Ceturtdienas bija nejaukās dienas, jo tajās iznāca vairāk avīžu, līdza ar to somas lielākas un mājas jāapbraukā vairāk. Reizēm gadījās, ka ceturtdienās pēdējo avīzi iemetu 7:30.

5. Dažus gadus trenējos orientēšanās sportā. Tad sāku mācīties Rīgā un tam vairs neatlika laika, nu vismaz dienas gaišajā laikā. Pirms tam gāju arī dzintara un metāla apstrādes pulciņā. Kaut kur vajadzētu būt metāla kareklim. Dzintara veidojumus gan neatceros, kur esmu likusi, pat ja tos ļāva paturēt toreiz.

6. 7. klasē pirmajā datorstundā es biju vienīgā no visas klases, kas vēl nekad nebija tuvplānā redzējusi datoru. Attiecīgi tad, kad skolotāja lūdza pacelt rokas visiem tiem, kas ir sēdējuši pie datora, manu nepacelto roku nepamanīja. Gada beigās liekas, ka dabūju 7 un arī tas tikai tādēļ, ka palīdzēja klasesbiedri. Neesmu pārliecināta, bet iespējams, ka tas bija tieši crash_and_burn.

7. Negribēju iet mācīties uz Rīgu, bet vecāki gribēja. Padomāju - aiziešu, nolikšu eksāmenu, bet mācīties neiešu. Neizdevās ideja, nebiju pārāk ietiepīga, māsa un mamma pierunāja. Nenožēloju.
Pamatskolā, gatavojoties angļu valodas eksāmenam, liku arī eksāmenu par iekļūšanu krutajā IB klasē (viņiem mācības notika angļu valodā, tika likti visādi ārzemju eksāmeni un beigās laikam pat sertifikāts vai kaut kas tml. dabūts). Paliku pirmā aiz strīpas, bet beigās svītra pabīdījās un es varēju iet, ja vēlējos. Nevēlējos.
Tiku arī SSE skolā iekšā, bet neaizgāju (tas pats stāsts par gatavošanos angļu val. eksāmenam). Universitātē izrādījās, ka ne es vienīgā tāda - tāpat izdarījis bija arī viens mans kursabiedrs.

Sanāca tāds ieskats vēsturē. Taču šobrīdējos notikumus un interesantās lietas mani draugi jau zina. Savukārt, ja nezina - nu tad diez vai es tos šādā provokācijā stāstītu ;).

Stafeti nododu:
alt - sorre
Salvis - es nebiju pirmā :P
Ramūns - uzraksti taču beidzot kaut ko ;)
Papuass
Namtar - man vienkārši patīk, kā Tu raksti. Tad, kad to dari...
Baiba - nu pastāsti Tu arī kaut ko
Ozis, Laura - tik sen nekas labs nav dzirdēts!

Attiecības, pielāgošanās un matemātika

Vienmēr domāju, ka 2 cilvēku attiecībās neiztrūkstoša sastāvdaļa ir nepieciešamība pieņemt kādu lietu otra īpašībās/rīcībā vai tml., ko ne pārāk gribas pieņemt. T.i., ka noteikti būs kas tāds, kas vairāk vai mazāk kritīs uz nerviem, taču ko gandrīz noteikti būs iespējams pieciest vai pieņemt, ja vien pārējais tai cilvēkā būs pietiekami vērts attiecību veidošanai/uzturēšanai. Tomēr tagad esmu pamanījusi kādu iespējamo izņēmumu šajā jautājumā un nevaru saprast, vai tas tiešām varētu būt izņēmums vai arī es vienkārši vēl neesmu uzzinājusi to sastāvdaļu, ko būtu jāpiecieš.

Ja skatās tā tīri matemātiski, lietas var sadalīt 2 kopās - tajās, ko var zināt neesot attiecībās ar cilvēku, un tajās, ko uzzina tad, kad attiecības jau ir. Ir diezgan liela varbūtība, ka tāda traucējošā lieta ietilpst nevis 1., bet 2. kopā, tādēļ diez vai ir prātīgi par šādu it kā izņēmumu pārāk sajūsmināties. No citas puses, esot attiecībās tak vienmēr atklājas vēl kāda 2. kopas lieta, t.i. tāda, kas nav forša, bet par kuru agrāk nezināja. Izejot no šī nematemātiskā fakta varbūt tomēr ir vērts sajūsmināties ;). Savukārt, ja ir vērts sajūsmināties, tad būtu diezgan stulbi vienīgi sajūsmināties.

Diemžēl par šo jautājumu skaidrība var rasties tikai to pārbaudot (nupat laikam es atklāju arī rekursiju... ), bet pārbaudīšana nav nekāda elementārā operācija nevienā ziņā. Un šeit pat ar orākula pateiktu "go for it" nepietiktu, ja vien viņš nepateiktu arī, kā to izdarīt.

Njā, cik gan briesmīgi sarežģīti un piņķerīgi var uzrakstīt dažas lietas ;). Lai nu kā, šobrīd es esmu optimiste , kas piedevām ir sākusi ticēt, ka pilnīga saderība starp diviem cilvēkiem ir iespējama :).

jo tālāk, jo vairāk auzās

Tās ir kkādas šausmas - man, kam pēc idejas mācīties patīk, un kura ir arī samērā apzinīga, tās mācības ir apnikušas tiktāl, ka es bezmaz ar mieru kādam citam malku skaldīt nekā rakstīt savu maģistra kursadarbu. Papildus tam vēl 2 priekšmeti tiks pārbīdīti uz vēlāku laiku, jo vienkārši nav iekšā to visu izdarīt. Šķiet, ka pirmo reizi vēsturē semestra laikā lažojos un - lūk kur rezultāts. Par laimi tā ir mana pēdējā sesija uz diezgan ilgu laiku. Un vēl par laimi vairs es sev nespiedīšu dabūt nekādus sarkanos diplomus. Varjaubūt, ka šī mana iegriba spēlē pozitīvu lomu, jo bez tā diez vai mani kāds šobrīd vispār piespiestu mācīties. Ir palikuši 4 priekšmeti, kursadarbs, maģistra darbs. Pēdējā jādabū vismaz 9, iepriekšējos 5os - max divi 8, pārējās atzīmes augstāk. Tomēr tāpat šobrīd daru vairāk kādus nevajadzīgus sīkumus nekā mācos (nupat, teiksim, pārmigrēju grāmatzīmes no desktopa kompja uz portatīvo, nu un šis ieraksts blogā jau arī kursadarbu uz priekšu nevirza)...

Šobrīd mācīties vajag, vajag, vajag - dzīvot varēšu pēc tam ;) Darīšu lietas, ko gribu darīt - iešu runāties ar angļu sarunvalodas skolotāju Nensiju, iešu klausīties, ko Rūmnieks stāsta par datordzelžiem, un vēl uz baseinu, un vēl dejot :) mmm, cik labi tas viss skan :)

Bet tagad jāsaņemas un jāmežģī galva tālāk (vēl joprojām nav skaidrs, par ko īsti ir mans kursadarbs, bet līdz nodošanai 3,5 dienas)...